Atkal ir klāt «nenormālo zaķīšu» laiks: tikai pavasaros tie visai pretdabiski uzurpē zīdītājiem netipisko funkciju – olu dēšanu.
Atkal ir klāt “nenormālo zaķīšu” laiks: tikai pavasaros tie visai pretdabiski uzurpē zīdītājiem netipisko funkciju – olu dēšanu.
Lai gan saskaņā ar kristiešu un vēl senākajām pagānu tradīcijām šim laikam piešķirts romantiskas mistikas oreols, pavasarī notiekošo dabā un sabiedrībā var skaidrot arī racionāli.
Lai nu olu dēšana un krāsošana paliek naivu bērnu, viņu mīļo vecāku, pilsētu galveno mākslinieku, komerciāli ieinteresēto firmu un pašu zaķīšu ziņā. Palūkosim Lieldienu fenomena racionālo pusi.
Kristīgajā pasaulē iestājusies Klusā nedēļa – pārdomu un grēku nožēlas laiks. Turklāt ticīgajiem, vēl jo vairāk ticīgajiem ar liekā svara problēmām ir iespēja bez pārspīlētām diētām atbrīvoties no pāris kilogramiem – ir gavēnis. Ļaudis, kas vēlas ievērot bībeliskos priekšrakstus, ir spiesti iztikt bez gaļas. Esot pat vesels to produktu saraksts, kurus šai laikā notiesāt ir grēcīgi. Tomēr, ņemot vērā, ka ikviens veselīgs organisms prasa savu tiesu kaloriju, ko ne vienmēr iespējams kompensēt ar kressalātu lapiņām vai svaigiem nātru dzinumiem, atjautīgā cilvēce katrā tautā atradusi citādu iespēju, kā vienlaikus gan ieturēt gavēni, gan pagalam neizkristies miesās. Daži pārorientējas uz pastiprinātu zivju ēšanu, citi mēģina izlāpīties savādāk. Varbūt ar to arī izskaidrojama senā patiesība, ka latvietim pats garšīgākais ēdiens ir cits latvietis (jo “latvietis” kā uzturlīdzeklis nav minēts nevienos Svētajos rakstos vai to komentāros). Tiesa, šis produkts netiek noniecināts arī citos gadalaikos, tomēr tieši ap Lieldienām pieprasījums pēc nacionālā kāruma divkāršojas, trīskāršojas un dažreiz pat n – kāršojas. Iespējams, to iespaido kāda cita tradīcija – likuma norma, kas visām valsts amatpersonām paredz līdz katra gada 1. aprīlim Valsts ieņēmumu dienestā iesniegt deklarāciju par saviem ienākumiem.
Un tad, kad šīs deklarācijas tiek publiskotas, sākas īstas dzīres. Nē, gatavās orģijas, kad savus tuvākos var apkošļāt no visām pusēm un vēl apsūkāt katru kauliņu! Presē, radio, televīzijā, sarunās pie trūcīgi klātiem galdiem un pat naktīs zem laulāto un nelaulāto seģenēm tiek apņammāti ministru, padomnieku, viņu biedru un nebiedru, pilnvarnieku un pilsētu mēru nesamērīgie ienākumi, iegādātie kustamie un nekustamie īpašumi, panākumi pie pretējā dzimuma pārstāvēm (vai pārstāvjiem) un līdzīgas delikateses.
Ja no sacītā arī nerodas taustāms labums, tad arī ļaunums ne. Pirmkārt, prominenču ienākumu pārspriešana nevienu neuzbaro, taču tajā pašā laikā sniedz neaprakstāmu gandarījumu un pat sāta sajūtu. Otrkārt, miljonu vai tūkstošu skaitīšana citu kabatās nekaitē šo kabatu īpašniekiem – no sabiedriskās olekts piemērīšanas viņu naudas maki nekļūst plānāki, un tikai aprobežotākie ļautiņi varētu iedomāties, ka viņus tomēr kādreiz varētu piemeklēt kāds negaidīts nodokļu piedzinēju apciemojums. Skaidrs, ka viens otrs tautas pārstāvis gardajai sviestmaize, kas pagatavota no tautiešu un naudas kārtojuma, vēlētos nokasīt kādu zeltījuma slānīti. Taču tas jau pieder pie tādas pašas mistikas kā zaķu olu dēšana. Nu nav tie lielie amatvīri tādi diletanti, lai neprastu uzrakstīt tādas deklarācijas, kas pašiem nekaitētu! Vismaz viņu padomnieki nav nejēgas. Tādēļ visa lielā jezga ap šīm deklarācijām, ap konkrētām amatpersonām un viņu grūti aptveramajiem ienākumiem ir tāda pati acu aizmālēšana kā skaistās Lieldienu pasaciņas par zaķiem – praktiskas jēgas no tā visa nav, taču kopumā sabiedrību uzmundrina, piešķir īpašu tonusu trūcīgajiem. Tostarp Lieldienu zaķi patiesībā ij nedomā neko dēt, tāpat kā vairums prominento politiķu un amatpersonu negrasās paši sevi publiski pērt. Vienkārši tā ir tāda pieaugušo pasaciņa – ienākumu deklarēšana.
