Otrdienas vakarā Lietuvas Seims atlaida savas valsts prezidentu Rolandu Paksu. Konstitucionālā tiesa jau pirms tam viņu bija atzinusi par vainīgu Lietuvas Konstitūcijas un prezidenta zvēresta pārkāpšanā.
Otrdienas vakarā Lietuvas Seims atlaida savas valsts prezidentu Rolandu Paksu. Konstitucionālā tiesa jau pirms tam viņu bija atzinusi par vainīgu Lietuvas Konstitūcijas un prezidenta zvēresta pārkāpšanā. Deputāti otrdienas balsojumā R.Paksu atzinuši par vainīgu trijos apsūdzības punktos: prezidents par finansiālo atbalstu bijis uzņēmies saistības pret uzņēmēju Juriju Borisovu un sekmējis piešķirt viņam Lietuvas pilsonību, prezidents šim kungam ļāvis noprast, ka tiesībsargājošās institūcijas veic pret viņu izmeklēšanu, kā arī centies īstenot sev tuvu stāvošo privātpersonu mantiskās intereses Lietuvas uzņēmumos. Pietiktu jau ar vienu no šiem trijiem apsūdzības punktiem, lai prezidentam nāktos piedzīvot kaunpilno impīčmenta* procedūru. Lietuvas parlamenta deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu R.Paksu atzina par vainīgu visos trijos noziegumos. Tagad viņam jāatstāj savs postenis, lai arī kā nu jau bijušā prezidenta aizstāvji to negribētu.
Ja uz notikušo palūkojas nedaudz plašāk, par to varētu būt pateicīgas lielākā daļa tā dēvēto jauno Austrumeiropas demokrātiju un varbūt ne tikai tās. Faktiski R.Paksa impīčmenta procedūra pierādīja, ka arī Latvijā varam būt un būsim tik stipri, cik stipras būs mūsu demokrātiskās vērtības. Tas vēlreiz pierādīja, ka vēlmei pārkāpt valsts konstitūcijas burtu un garu ir bīstamas sekas. Turklāt Dievs ar viņu, nu jau bijušo Lietuvas prezidentu. Šoreiz runa par pašmāju bāleliņu un visai prominentu tautasmeitu vēlmi ja ne gluži rīkoties noziedzīgi, tad revidēt Satversmi gan. Piemēram, kaut vai pagājušajā gadā it kā nevainīgais priekšlikums Latvijas prezidenta vēlēšanas noteikt pirms iepriekšējā termiņa beigām. Iemesli vēlmēm un rīcībai ārēji šķita it kā labu un pareizu motīvu vadīti: priekšā referendums par vai pret iestāšanos ES, tam būšot jāvelta visa uzmanība, Rietumi, lūk, gaidot pareizos signālus, ka Vaira Vīķe – Freiberga paliek uz otro prezidentes termiņu un tā tālāk. Toreiz priekšlikuma autori neizpratnē raustīja plecus, jo Latvijas politiskā sabiedrība (ne tā saucamā politiskā elite), ieskaitot žurnālistus, šo fikso ideju neuzņēma ar aplausiem. Izrādās viņi, “baigie knauzeri”, piesauca to pašu Satversmi, kurā prezidenta vēlēšanas procedūra ir noteikta precīzi, nevis kā idejas autoriem labpatīk.
Tas pats sakāms par nu jau bijušā Ministru prezidenta Eināra Repšes premjerēšanas beigu termiņa tikpat fiksajām idejām par Satversmes revidēšanu, sakot, ka mēs būtu cēluši vēl ne to vien, ja vien nebūtu tā muļķīgā demokrātiskā ideja, kas iestrādāta konstitūcijā par valdības maiņām.
Lietuvā notikušais parādījis politiķu sponsoru pārāk lielo ietekmi uz pašiem sponsorējamiem – par Borisova kunga un viņa aizmugures iespējamiem plāniem pēc sava aizbilstamā nokļūšanas valsts prezidenta krēslā. Plašai sabiedrībai bija iespējas dzirdēt emociju izvirdumus pa telefonu, kādus sponsors veltīja R.Paksam. Varam tikai minēt, kādi bija patiesie atbalsta motīvi. Kaut gan atklātībā nonākušais ļauj minējumiem būt visai konkrētiem. Paldies Dievam, pagaidām dzirdēts, ka mūsmāju politiķu sponsoriem ir tikai materiāli nolūki sava, teiksim, labuma gūšanai bez politiskām prasībām. Kaut gan, ja tā padomā, grūti novilkt robežu, kur beidzas ekonomiskās un sākas politiskās prasības. Lietuvā notikušais varbūt liks pārdomāt pašmāju politiķiem, kur var novest pārdošanās nelabajam, un sabiedrībai aptvert demokrātisko vērtību nozīmi valsts saglabāšanā. Sliktākais tas, ka zināmas bažas par Latvijas demokrātijas veselību tomēr pastāv.
* impeachment (angl.) – īpaša tiesvedības kārtība, kādā parlaments izskata lietas par augstas amatpersonas (prezidenta, ministra) noziegumiem.
