Runasvīri sola labklājību, bet šī kā nenāk, tā nenāk. Pēc astoņiem gadiem divi vecāki varēšot izaudzināt trīs bērnus.
Kas visur spēj tik ciest klusu, Lai iet labāk uz mūžīgu dusu.
J.Rainis
Runasvīri sola labklājību, bet šī kā nenāk, tā nenāk. Pēc astoņiem gadiem divi vecāki varēšot izaudzināt trīs bērnus. Tikai kur viņi darbu dabūs? Jelgavā rūpnīcu telpas izīrē ārzemju šūšanas darbnīcām, kas izmanto mūsu sieviešu lēto darbaspēku. Vienīgais strādājošais lieluzņēmums ir cukurfabrika.
Pievienojos 20. aprīļa «Dienā» lasītajam V.Āboliņa secinājumam: «Latvijas uzplaukumu dzird, bet nejūt.»
Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūveris atzīst: «Iedzīvotāji nevar samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, to nevar izdarīt ne strādājošie, ne pensionāri, nemaz nerunājot par bezdarbniekiem, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm.»
Kas māk, tam nāk; kas nav aizliegts, tas ir atļauts; kas nav noķerts, tas nav zaglis; par lielu naudu var gūt lielu baudu, un tā tālāk un tā joprojām.
Bija laiki, kad mūs mudināja ātrāk pabeigt kolektivizāciju, jo tad tik būšot labi. Tagad steidzina ar privatizāciju un sola to pašu. Visi kā viens uzņemas atbildību, bet, kad patiešām jāatbild, vainīgo nevar sameklēt pat ar uguni gaišā dienas laikā.
Pēc Labklājības ministrijas datiem 80 procenti iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma, kas pagājušā gada novembrī bijis 79,92 lati (minimālā alga 42 lati un pensija tikpat).
Es noņemu cepuri un dziļi paklanos šo strādājošo, nestrādājošo, pensionāru, invalīdu, daudzbērnu ģimeņu un citu šajā kategorijā esošo cilvēku priekšā, apliecinot viņiem savu cieņu un apbrīnu par sīkstumu, pašaizliedzību, pacietību, dzīvot māku un prieku, kas ļauj šodien izdzīvot, strādāt, mācīties, audzināt bērnus, saglabāt ģimeni un dzīvokli apstākļos, kad ir mazāk par pusi no visa, ko vajag.
