Vienus no lielākajiem kristiešu svētkiem Lieldienas aptumšojusi vardarbība. Rit plaša mēroga karadarbība Irākā pret saviem nesenajiem atbrīvotājiem – ASV koalīcijas karaspēku.
Vienus no lielākajiem kristiešu svētkiem Lieldienas aptumšojusi vardarbība. Rit plaša mēroga karadarbība Irākā pret saviem nesenajiem atbrīvotājiem – ASV koalīcijas karaspēku. Situācija ir saasinājusies tiktāl, ka valstī sācies asiņains haoss – tāds nebija redzēts kopš Sadama Huseina režīma krišanas. ASV un viņu sabiedrotajiem jācīnās pret kaujiniekiem divās frontēs: gan pret sunnītiem, gan pret šiītiem. No bijušās iedzīvotāju sajūsmas, pirms gada viņus sagaidot, nav palikusi ne kripata. Ekrānos varam vērot nogalinātus kaujiniekus un civiliedzīvotājus, naidā pārgrieztas sejas, sažņaugtas dūres un dzirdēt islama kaujinieku saucienu “Allah akbar!”. Skaidrs, šos vārdus sacījušie ies līdz galam. Mirs, līdzi paņemot pēc iespējas vairāk savu ienaidnieku dzīvību. Mācīs saviem bērniem naidu pret viņiem, un tā tas var turpināties mūžīgi. Tik ilgi, kamēr naids tiks nodots no paaudzes paaudzē.
Nedz ASV, nedz Irākas civilajā pagaidu administrācijā tam nebija gatavojušies. Kā tad tā, mēs viņus atbrīvojām no nežēlīga un asiņaina tirāna varas, bet nepateicīgie atbrīvotie ņem un šauj mums mugurā! Kā savā laikā teicis slavens Tuvo Austrumu paražu zinātājs sarkanarmietis Suhovs leģendārajā kinofilmā “Baltā tuksneša saule”: “Austrumi ir smalka lieta.” Pirmkārt, tas nozīmē, ka jāpanāk karadarbības apturēšana. Otrkārt, to nebūs iespējams paveikt bez nopietnām politiskām iniciatīvām. Tām diemžēl pietrūkst ideju. Jau tagad ASV ģenerālis Rikardo Sančess paziņojis, ka ASV vadītie koalīcijas spēki nekontrolē Irākas pilsētas Nedžefu un Kūtu. Zaudēta kontrole arī pār vienu no lielākajām automaģistrālēm valsts dienvidos. Ielās izgājuši senie reliģiskie pretinieki sunnīti un šiīti, lai paustu savu solidaritāti. Tā ir tikai pagaidu un piespiedu apvienošanās. Tikko kopīgais ienaidnieks būs zudis, kā nebijusi zudīs arī musulmaņu reliģisko strāvojumu vienotība. Zūdot pagaidu no ārpuses nākušai administrācijai, Irāku sagaida tikpat nežēlīgs un asiņains pilsoņu karš, kāds bija Afganistānā. Līdzīgi kā pēdējos bijušās PSRS atbalstītās Afganistānas administrācijas “valdīšanas” gados jau pienāk ziņas, ka daļa no “jaunās” Irākas karaspēka ir pametusi savas pozīcijas – ja netiks ņemtas vērā bijušās PSRS neveiksmes Afganistānā, ASV vadīto koalīciju sagaidīs līdzīgs liktenis. Maz ticams, ka amerikāņiem izdosies izveidot sev paklausīgu marionešu režīmu un paklausīgus irākiešu bruņotos formējumus. Līdzīgi kā pirms tam Afganistānā, ja arī kāds tur būs iesaistījies, viņus vadīs tikai pragmatiskas intereses, kas šīm karaspēka un policijas daļām nedos nekādu kaujas sparu. To varētu nodrošināt tikai labi algotas algotņu daļas, kas, jāatzīst, situāciju nemainītu. Tās nevarētu būt daudzskaitlīgas un nebūtu uzticamas.
Šķiet, šobrīd Irākā ir vērojams diezgan pamatīgs strupceļš. Nav nedz ideju par mierīgu konflikta noregulējumu, nedz arī spēka, lai to atrisinātu militāriem paņēmieniem. Ne mazāk svarīgi, ka neveiksmes Irākā ir nāvējošs trieciens Džordža Buša nākotnes izredzēm tapt ievēlētam par ASV prezidentu uz vēl vienu termiņu. Faktiski atkāpšanās no Irākas būtu viņa politiskās karjeras beigas. Diez vai kāds publiski atzīsies, ka šis militārais konflikts patiesībā ir cīņa par ASV ģeopolitiskajām interesēm un iespējām kontrolēt stratēģiskās naftas rezerves šajā pasaules reģionā.
