Pirms vairākiem gadiem, domājot par nākamās izglītības iestādes izvēli, es «uzķēros» kultūrvēsturiskām vērtībām.
Pirms vairākiem gadiem, domājot par nākamās izglītības iestādes izvēli, es “uzķēros” kultūrvēsturiskām vērtībām. Toreiz ekskursijas maršrutā uz Kurzemes interesantākajām vietām apskates objektu vidū starp pagalīšu pilīm, šitakē sēņu audzētājiem un citiem latviskās vēlmes “izcelties citu vidū” paudējiem bija arī Jelgavas pils. Man turpmāk izzināmā joma bija jau apmēram skaidra. Zinot mūsdienīgo daudzpusību izdzīvošanas nolūkā, kad “visu vienā” piedāvā ne tikai lielveikali, bet savos studiju piedāvājumos arī augstākās izglītības iestādes, nonācu skarbās izvēles priekšā. Pavisam nejauši mani savā varā sagrāba Jelgavas pils haotiski un dabiski izveidotais parks, ēkas diženums un hercogu kapenes tās pagrabstāvā. Braucot uz Jelgavu iestāties izvēlētajā fakultātē, neko vairāk kā uzņemšanas noteikumus nebiju apzinājis.
Tagad saprātīgs jaunietis vai jauniete, kas pavasara un citu parādību ietekmē steidzīgi prātuļo par savu tālāko izglītošanos, cenšas aizbraukt palūkoties uz augstskolām gan izstādēs, gan individuāli, kārojamo skolu atvērto durvju dienā vai citā reizē apmeklējot klātienē. Bet iesākumā ir vārds. Kā vienmēr. Kādam LLU vai LLA ir studējusi mamma, citam onkulis, šo to par studijām un sadzīvi LLU var pastāstīt arī kaimiņu Janka, kas pirms pāris gadiem devies Zemgales galvaspilsētas virzienā. Šie stāsti parasti aprobežojas ar emocionālu izteikšanos par to, cik jautri bijis dzīvot kopmītnēs, kā kopā draudzīgi studējuši, sportojuši un atpūtušies, cik zinoši un atsaucīgi bijuši mācībspēki. Ja vēl klāt saklausītajiem stāstiem pieliek kaut kur paķertā bukletā populārā valodā lasāmo par studiju piedāvājumiem, demokrātiskām maksām un citiem jautājumiem, turklāt atmiņā uzplaiksnī dažos reklāmas materiālos redzētās bildītes, tad kopskats varētu veidoties pārliecinošs un LLU labvēlīgs. Bet kādam, kam latviešu valoda skolas laikā tomēr iemācīta tādā līmenī, ka ir saprotama frāžu “ja reflektantam nav iespējams personīgi ierasties” vai “nodarbības notiks sekojošos priekšmetos” latviskā nelabskanība, tad šāds dzimtās valodas lietojums LLU Senāta apstiprinātos uzņemšanas noteikumos varētu šķist visnotaļ nesaprotams. Var saudzīgi pavīpsnāt un pievērt acis par, iespējams, drukāšanas procesā pieļautajām kļūdām (visā dokumentā burts “ļ” aizstāts ar “ē”; trūkst kāda burta u.tml.), bet arī Jelgavas pils adrese nav uzrakstīta gramatiski pareizi – zinām taču, ka tā atrodas Lielajā un nevis Lielā ielā 2! Var jau būt, ka tie tikai tādi nieki vien ir, bet brīdī, kad uzklausīju kādu topošo reflektanti, kuru atbaidījuši tieši ārkārtīgi kļūdainie informatīvie dokumenti par uzņemšanas noteikumiem un atvērto durvju dienu LLU, šis sīkums, ko dēvējam par latviešu valodas pareizrakstību, tik maznozīmīgs nemaz nešķiet. Par vidusskolēnu pievilināšanu domājot, jāpiemin vairāku tūkstošu latu lielais ieguldījums LLU interneta lappuses pilnveidē. Pirmais iespaids, atverot lapu, liek domāt par fotogrāfu trūkumu augstskolā un to, ka izmaiņas skārušas laikam gan tikai darba darītāju maciņus. Mazliet nodevīgi tur uzrādīti pēdējo izmaiņu veikšanas datumi, turklāt aiz atsevišķiem dienestiem, kas ik pa laikam cenšas atjaunot lapā atrodamo informāciju, pavisam bēdīgi izskatās sausie un oficiālie personāžu dati dažādās padomēs un lēmējinstitūcijās. Pazūd tas studentiskums, kas dzirdams sarunās un nostāstos. Foruma vai kā cita dzīvelīgāka, kur interaktīvi var izteikties arī interneta lietotājs, ieviešana mājas lapā laikam gan būtu nāvessprieduma parakstīšana portālam, jo nesaudzīgi, bet pamatoti izteikumi būtu īsti vietā. Arī izvēlne “kontakti” vēsta, ka šī informācija pašlaik nav pieejama, tā ka pat ierosinājumiem un vēlējumiem diemžēl jāpaliek tikai paša lapas apmeklētāja domās.
Šķiet, ar zaļo krāsu mājas lapā un vienkāršu labsirdību domās un darbos drīz samierināties vairs nevarēs. Sabiedrība pieprasa kvalitāti un dinamiku. Dažreiz, kad studentu vidē pavīd jautājums, vai LLU pieskaitāma Rīgas (attāluma dēļ) vai reģionālajām augstskolām, negribīgi jāpajautā pašam sev, cik attīstīts mūsdienu kvalitatīvajā domāšanā un darbos ir LLU personāls. Vērojot nepārdomātu reklāmas kampaņu rīkošanu, jāsecina, ka padomju laiku konservatīvisms pamatīgi iesakņojies LLU atbildīgo cilvēku prātos. Diemžēl zinām, ka ar telpu vizuālo pievilcību un mūsdienīgu infrastruktūru vairumā objektu īpaši dižoties LLU nevar, tāpēc jādomā, kā jauniešus pievilināt ar to, kam nav vajadzīgas lielas finanses.
