Pēdējās desmitgadēs industriāli attīstītajās valstīs vērojama strauji augusi saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu, t.i., ar šīs slimības paveidu, kam raksturīga iespēja lielāko daļu slimnieku ilgāku laiku ārstēt bez insulīna preparātiem.
Pēdējās desmitgadēs industriāli attīstītajās valstīs vērojama strauji augusi saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu, t.i., ar šīs slimības paveidu, kam raksturīga iespēja lielāko daļu slimnieku ilgāku laiku ārstēt bez insulīna preparātiem.
Eiropas valstīs oficiāli reģistrētais saslimstības līmenis svārstās 3 – 6% robežās, dažās, piemēram, Čehijā, tas sasniedzis 10%. Zemākais saslimstības līmenis ir Rumānijā un Latvijā, kur tas vēl nav 2%.
ASV, kur saslimstības palielinājums ir īpaši straujš, atkarībā no iedzīvotāju etniskā sastāva dažādos apvidos vērojamas lielas atšķirības. 10% robežu saslimstība ar diabētu pārsniedz zonās, kur dominē afroamerikāņi un izceļotāju no Āzijas pēcteči. Sevišķi dramatiska situācija ir dažās vietējo indiāņu ciltīs, piemēram, Pimas cilts indiāņiem, kas mīt Arizonā. Pusei indiāņu, kas vecāki par 50 gadiem, ir cukura diabēts.
Nesen publicēti pētījumi par strauju saslimstības kāpumu Indijā, īpaši valsts dienvidu daļā, kur vietām tā sasniegusi 10% līmeni. Tas ļāvis pētījuma autoriem lietot terminu “diabēta eksplozija”.
Diezgan bieži cukura diabētu atklāj nejauši, pārbaudot cukura koncentrāciju asinīs. Tas liecina, ka oficiāli reģistrētā saslimstība neatbilst faktiskajai. Tādēļ daudzās valstīs veikti attiecīgi pētījumi un atklāts, ka vidēji uz katru reģistrētu cukura diabēta pacientu ir vēl otrs – neatklāts. Arī Latvijā pirms diviem gadiem tika veikts šāds pētījums. Tas apstiprināja, ka viens no zemās reģistrētās saslimstības cēloņiem ir slimības nediagnosticēšana.
Tā kā saslimstība ar cukura diabētu strauji palielinās, rodas loģisks jautājums – kāpēc tā notiek? Otrs jautājums – kas būtu darāms, lai saslimstības līmeni samazinātu?
Mūsdienās jau ir zināmas atbildes uz abiem jautājumiem. Saslimstības līmenis strauji ceļas tāpēc, ka ir mainījies cilvēku dzīvesveids. Tas kļuvis mazkustīgs, bet ēšanas tradīcijas nav mainījušās – cilvēki turpina ēst tā, kā būtu jāēd regulāra fiziska darba darītājiem, un uzņemto kaloriju ir par daudz. Tas izraisa aptaukošanos. Noskaidrots, ka, jo mazāka fiziskā aktivitāte un jo vairāk taukaudu, jo vairāk cilvēkam vajag galveno cukura vielmaiņu regulējošo hormonu insulīnu, bet ne visiem ilgā laika posmā aizkuņģis spēj nodrošināt nemitīgi augošās organisma prasības pēc insulīna, tāpēc daļai iedzīvotāju pakāpeniski attīstās cukura diabēta 2. tips. Par to, ka iepriekš minētais nav tikai teorētiski prātojumi, liecina uzskatāmi piemēri no prakses. Raksta sākumā minēta augstā saslimstība ar cukura diabētu Pimas indiāņiem, kas dzīvo Arizonā (ASV). Otra šīs cilts daļa mīt Meksikā, un tur saslimstības līmenis nesasniedz 2%. Abu cilts pārstāvju daļu ģenētiskais raksturojums ir vienāds, bet Meksikas indiāņi nav pārņēmuši “Rietumu civilizāciju” tādā mērā kā ASV dzīvojošie. Viņiem iztikas nodrošināšanai fiziski jāstrādā, viņi nepārvietojas limuzīnos, nav aptaukojušies, tāpēc arī saslimstība ar cukura diabētu ir neliela.
Otrs piemērs ir japāņi. Kā zināms, aptaukošanās japāņiem, kas dzīvo dzimtenē, ir reta parādība. Viņiem saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu ir viena no zemākajām pasaulē. Toties, pārceļoties uz dzīvi Havaju salās vai Kalifornijā, jau vienas paaudzes laikā japāņi aktīvi pārņem amerikānisko dzīvesveidu (mazkustīgumu, liela kaloriju daudzuma barību), un saslimstība ar cukura diabētu aug tik strauji, ka kļūst lielāka nekā šo vietu pamatiedzīvotājiem.
Minētie piemēri parāda, kas ir darāms, lai nesaslimtu ar cukura diabētu. Ilgstoši novērojumi liecina, ka slimība var neattīstīties pat tajās ģimenēs, kur ir ģenētiski pārmantotas novirzes aizkuņģa dziedzera insulīna producēšanā, ja vien tiek nodrošināts veselīgs, aktīvs dzīvesveids un novērsta aptaukošanās, sākot jau no bērnības. Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc industriāli attīstītajās valstīs ar diabētu sirgst aizvien vairāk cilvēku. Skaidrs arī, kas būtu veicams valstu mērogā, lai saslimstības ar cukura diabētu epidēmiju apturētu.
Pamatpasākumi ir aktīva dzīvesveida propaganda un ēšanas tradīciju izmaiņas. Viens no pasākumiem, ko jau sāk veikt, piemēram, ASV, ir iedzīvotāju informēšana plašsaziņas līdzekļos par dramatisko aptaukošanos un pret ātrās ēdināšanas uzņēmumu realizēto augstas kaloritātes ēdināšanu (“hamburgeru kultūru”) sāktā cīņa.
Lai gan Latvijā situācija ir atšķirīga, tomēr saslimstība ar cukura diabētu pēdējā laikā ir būtiski palielinājusies, un prognozējams, ka tā kļūs vēl straujāka. Cik strauja tā būs, daudzējādā ziņā noteiks tas, vai mēs spēsim mācīties no citu valstu kļūdām.
