Divi slavenā krievu modernās dejas eksperimentatora Jevgeņija Panfilova darbi trešdien būs skatāmi Jelgavas kultūras namā 9. starptautiskā Baltijas baleta festivāla viesu grupas «Vīru cīņu klubs» izrādē.
Divi slavenā krievu modernās dejas eksperimentatora Jevgeņija Panfilova darbi trešdien būs skatāmi Jelgavas kultūras namā 9. starptautiskā Baltijas baleta festivāla viesu grupas “Vīru cīņu klubs” izrādē.
2002. gada 13. jūlija rītā dzīvoklī Permas milicija atrada pusmūža atlētiskas miesasbūves vīrieša līķi. Tiesu medicīnas eksperti konstatēja, ka nāves cēlonis ir noasiņošana, saskaitīja sešas naža dūrienu brūces un izteica pieņēmumu, ka vīrietis nogalināts miegā. Par nozieguma motīviem sliecās uzskatīt neīstenotu laupīšanas ieceri, bet par to, ko turēt aizdomās, ne vismazākās jausmas nebija pat atraitnei. Jevgeņijam Panfilovam nebija ienaidnieku. Pēc mēneša viņš būtu svinējis četrdesmit septīto dzimšanas dienu…
Sacīt, ka viņš nodarbojās ar horeogrāfiju, nozīmē nepateikt neko – tā Krievijas modernās dejas celmlauža radošo veikumu toreiz rezumēja krievu prese.
Ar daudziem talantiem un nelabojamu dumpinieciskumu apveltītais Arhangeļskas apgabala zemnieku puisis Permā nokļuva visai nejauši. Pirmo grupu pēc studijām Permas Kultūras institūtā un ĆČŅČŃ viņš nodibināja 1979. gadā. Entuziastu pulciņš pārtapa profesionālā kolektīvā un 1987. gadā Permas teātru reģistros tika ierakstīts kā Jevgeņija Panfilova Pilsētas balets – pirmais privātais teātris Krievijā.
Panfilova meklējumu stilistiskā amplitūda bija visplašākā – kā klasiskās un modernās izteiksmes mijiedarbi simbolizējošā teātra emblēma: pie tradicionālās baletčībiņas pieradusi klasiskās dejumākslas skolnieces graciozā kājiņa un bezceremoniāla, dzīvessparu apliecinoša modernista basā pēda.
Puisis, kas jaunībā par “ekscentrisku” uzvedību bija izsviests no devītās klases un par nedisciplinētību – no karaskolas, radošā mūža noslēgumā vadīja teātri, kurā vietējās deju skolas absolventi kāroja iekļūt vairāk nekā valsts baleta teātrī un bija gatavi strādāt tik atdevīgi, ka pat pret “Ziemeļu dabasbērnu” nebūt ne saudzīgie kritiķi Maskavā bija spiesti atzīt: plašajā krievzemē nav kolektīvu ar vēl pārcilvēciskākām darbaspējām un iestudējumu horeogrāfisko detaļu filigrānāku izstrādātību.
1994. gadā savu oriģinālo dejas valodu Panfilovs nolēma papildināt ar līdzšinējo trupas profesionāļu un jauna “autsaideru” sastāva mijiedarbes eksperimentiem. Kā pirmā papildu trupa tolaik dzima drīz vien milzu popularitāti ieguvušais “Resno balets” – konkursa kārtībā izraudzītas korpulentas dāmas – bijušās pārdevējas un ierēdnes –, kam Panfilovs iemācīja graciozi kustēties pa skatuvi Vivaldi mūzikas pavadījumā. 2001. gadā “Resno balets” ieguva Krievijas nacionālo teātru prēmiju “Zelta maska”. Otrais un pēdējais eksperiments šai virzienā bija 2001. gadā izveidotā absolūti vīrišķīga jaunu muskuļotu dejotāju grupa “Vīru cīņu klubs” – vīrieša kā karavīra, uzvarētāja un varoņa tēla apliecinājums. “Cīņu kluba” sniegumā festivāla organizatore Lita Beiris sola divus viencēlienus ar Jevgeņija Panfilova horeogrāfiju un scenogrāfiju – “Pieņem mani, kāds esmu” un “Ieslodzījumā”. Pēdējais – izrāde par cilvēka brīvības alkām, tajās mītošo agresivitāti un nolemtību neatgriezeniskām un iznīcinošām dzīves kļūdām – skatuves gaismu pirmoreiz ieraudzīja nepilnu mēnesi pirms autora nāves. Stilistiski daudzveidīga ir arī vienā Panfilova darbā izmantotā mūzika: toreiz – no Arvo Pērta līdz Merilinam Mensonam.
