Jā, arī es biju bļitkotāju saimē, kas 1987. gadā dreifēja Rīgas līcī uz ledus gabala. Viss dzīvē sākas ar pirmo reizi.
Jā, arī es biju bļitkotāju saimē, kas 1987. gadā dreifēja Rīgas līcī uz ledus gabala. Viss dzīvē sākas ar pirmo reizi. Neesmu zemledus makšķerēšanas entuziasts, taču kopā ar darbabiedru manā “žigulītī” devāmies uz Jaunķemeriem.
No krasta pa ledu gājām aptuveni 20 minūšu. Tur jau darbojās daudz bļitkotāju. Man kā nepieredzējušam, nenorūdītam drīz sāka salt rokas, turklāt arī panākumu nebija. Nolēmu atgriezties krastā, lai mašīnā sasildītos, bet kolēģis turpināja makšķerēšanu. Pūta auksts vējš. Man pretī nāca zēns un teica, ka ledus atrāvies no krasta. Pienācis tuvāk ledus gabala malai, redzēju, ka no krasta jau šķir pāris desmit metru plata ūdens josla. Sākumā gribēju mesties ūdenī un peldēt krastā, taču sapratu, ka ar samirkušām drēbēm un manu peldētprasmi “pa suņa modei”, krastu nesasniegt. Ziņa par ledus atraušanos no krasta bija sasniegusi visus bļitkotājus. Pa skaļruni brīdināja nepulcēties lielos baros.
Piepeldēja pirmā zvejnieku airu laiva. Tā ar krastā braukt gribētājiem tika piepildīta tik ļoti, ka, ņemot vērā spēcīgo pretvēju, nebija pārliecības, vai laimīgi sasniegs krastu.
Tad pienāca vīrs jūrnieka tērpā un piedāvāja vietu uz kuģa. Aizvedīšot līdz Bolderājai. Iedomājāmies, ka no turienes vēl jānokļūst līdz Jaunķemeriem (partizāniem līdzīgā apģērbā, bez naudas), tāpēc atteicāmies.
Parādījās armijas helikopters. Pēc vairākiem reisiem pietuvojās arī mūsu bariņam. Uz ledus bija jāatstāj liekais (zvejas rīki). Manu sievastēva puskažociņu satvēra spēcīgas rokas, bet pašu ievilka helikopterā. Arī ārā bija jālec no iespaidīga augstuma, visi savēlāmies sniega kupenā, un neviens necieta. Daudzu acu pāru pavadīti, gājām caur pūli, kas starp mums meklēja savējos.
Mājās pārrados ap pulksten 17. Atradu sieviņu, stāvot istabas vidū, bez valodas, ar izsitumiem pārklātām rokām un kājām. Viņa pēc tam veselu nedēļu pavadīja mājā ar slimības lapu. Zemu noliecu galvu viņas priekšā, lūdzot piedošanu par manu vieglprātību. Radio jau pulksten 12 sācis raidīt par bļitkotāju likteni uz dreifējoša ledus.
Atrodoties uz ledus, nebija domas par nogrimšanu dzelmē, bet gan par to, ka, nesagaidot rītu, pie senčiem aizsauks sals. Kā vēlāk uzzinājām, nakšņotājiem uz ledus piegādāta malka.
