13. aprīlī «Ziņās» tika publicēta Alda Hartmaņa vēstule «Nepieciešams mūzikas instrumentu veikals», kas izraisīja plašas diskusijas un pārmetumus Hartmaņa kungam.
13. aprīlī “Ziņās” tika publicēta Alda Hartmaņa vēstule “Nepieciešams mūzikas instrumentu veikals”, kas izraisīja plašas diskusijas un pārmetumus Hartmaņa kungam.
Bez šaubām, utopiskas idejas par mūzikas lielveikala izveidi Jelgavā ir smieklīgas, bet vai tad tiešām mums, mūzikas mīļotājiem, šķiet normāli, ka pēc bungu vālītēm vai mediatoriem jādodas uz Rīgu? Mans kolēģis to veiksmīgi definēja kā “čuhņas” sindromu, kas vēl joprojām liek mums skatīties uz Jelgavu kā uz guļamvagonu un jebkāda veida publisko izpaušanos, izklaidi un galu galā arī iepirkšanos koncentrēt vienīgi galvaspilsētas virzienā.
Tai pašā laikā Jelgavas kultūras dzīves veidotāji nevar saprast, kādēļ 2003. gada 14. aprīlī “Ziņās” pārrakstīšanās dēļ definētās “gribas potes” ir iespējams “iepotēt” vienīgi fanātiskiem jelgavniekiem un pensionāriem.
Kad 2002. gadā Liepājā norisinājās rokmūzikas festivāls “Mēs – liepājnieki” (tas bija gads, kad valmierieši oficiāli paziņoja par sava festivāla turpmāku nerīkošanu), “Vakara Ziņas” izdeva speciālu pielikumu par mūzikas festivāliem, kurā kāds žurnālists secināja, ka festivālu nākotne Latvijā pieder Rīgas tuvumā esošajām pilsētām – Jūrmalai un Jelgavai –, tikai nez kāpēc Jelgavas iedzīvotāji to neapzinājās un, šķiet, neapzinās vēl joprojām. Ik pa laikam ieklīstot piektdienās Rīgas klubos, secinu, ka aktīvi to apmeklētāji ir arī jelgavnieki, un te nu rodas jautājums – kāpēc piektdienas vakarā pērties uz Rīgu uz kādas grupas koncertu, ja sestdien tā pati grupa uzstāsies arī Jelgavā?
