Pēc 26. marta publikācijas «Mācīšanās – ar rūgtumu sirdī» Svētes pamatskolas skolotāja mācību ekskursijas organizatore Sarmīte Strautniece redakcijai atsūtījusi vēstuli, kurā sniedz skaidrojumu par notikušo.
Pēc 26. marta publikācijas “Mācīšanās – ar rūgtumu sirdī” Svētes pamatskolas skolotāja mācību ekskursijas organizatore Sarmīte Strautniece redakcijai atsūtījusi vēstuli, kurā sniedz skaidrojumu par notikušo.
“Es uzskatu, ka jebkura ekskursija paplašina bērna redzesloku, veido pieredzi. Bērns izvērtē redzēto. Ekskursijās ir jābrauc.
Katrā skolā ir bērni, kas labprātāk visu dienu sēž pie televizora vai datora. Ekskursijas diena – papildu brīvdiena.
10. februārī organizēju ekskursiju 9. un 6.a klases skolēniem. Tās laikā Latvijas Universitātes Botāniskā dārza stikla mājā skatījām ziedošu acāliju izstādi, apmeklējām lidostu “Rīga” un Kara muzeju. “Lido” kompleksā bija paredzētas izklaides, slidotava. Par ekskursiju (ceļa izdevumiem, biļetes, gidu apmaksai) no katra skolēna tika vākti trīs lati.
Gan 6., gan 9. klasei valsts pārbaudes darbos latviešu valoda ir skolēnu runas pārbaudes daļa. 6. klasē temati šim pārbaudījumam iepriekš nav zināmi, bet tie vienmēr saistīti ar attiecīgā vecuma skolēnu interesēm, skolas sadzīvi, dažādiem objektiem. Katru gadu temati tiek formulēti citādi, un ir bijuši arī šādi: “Slimnīcā”, “Teātrī”, “Diskotēkā”, “Ekskursijā”. Ko lai pastāsta par ekskursiju skolēns, kas tajā nebrauc. Mārtiņš nepiedalījās ekskursijā. Kāpēc? Ne pirms, ne pēc ekskursijas zēna vecāki (arī vecvecāki) to nepaskaidroja. Uz jautājumu, kāpēc nebrauc ekskursijā, bērns atbildēja, ka nevienu nevar piespiest to darīt.
Ekskursijas vietā Mārtiņam tika dota alternatīva – referāts par tēmu, kas tobrīd tika apgūta literatūrā. Mācījāmies pasaku lugu “Maija un Paija”, referāts – par autori. Ja es uzdodu referāta tematu, tad man arī jāredz, kur bērns tam ņems materiālu, un par Annu Brigaderi gan skolas bibliotēkā, gan latviešu valodas kabinetā ir daudz materiālu. Par lidostu vai Kara muzeju tos sameklēt būtu grūti.
Dažas dienas pēc referāta uzdošanas zēna māsa vērsās pie manis ar šādu jautājumu: “Visiem jau nav naudas! Kur lai to ņem?” Bērns uzdeva jautājumu, es atbildēju. Ieteicu trīs variantus. Pirmkārt, palūgt klases audzinātājai aizdot naudiņu. Otrkārt, varbūt vecāki var aizņemties no radiem vai draugiem. Treškārt, var taču vērsties pie Svētes pagasta sociālā darbinieka. Pagasta avīzītē regulāri tiek publicēta informācija par to, ka tiek apmaksāti ceļa izdevumi, uzturēšanās nometnēs, ārstniecības un zāļu izdevumi.
Vai šīs ir pazemojošas rekomendācijas?”
