Ir ģimenes, kurās strīdi ir ikdiena. To iemesls var būt sadzīvisks, idejisks vai arī kāda cita iemesla izraisīts.
Ir ģimenes, kurās strīdi ir ikdiena. To iemesls var būt sadzīvisks, idejisks vai arī kāda cita iemesla izraisīts. Vai ģimeni, kurā vīrs un sieva bieži strīdas, jāuzskata par neizdevušos? Vai divi cilvēki, kas satikušies, iemīlējuši viens otru un apprecējušies, var iztikt bez domstarpībām? To mēģināsim noskaidrot šīsdienas lappusē “Starp mums”.
Sandra, 25 gadi, precējusies 5 gadus
Ģimenē bieži strīdamies, turklāt tas mums sanāk diezgan skaļi. Strīda iniciatori varam būt abi. Pat par sadzīviskiem sīkumiem varam aizsvilties kā dzirkstele pakulās. Jau ģimenes dzīves sākumā viens otram acīs teicām visu, ko domājam, neslēpjot nepatiku. Varbūt sanāk pārāk agresīvi otru netīšām vai arī tīšām aizvainot. Viss notiek līdzīgi sniega lavīnai – vārds pa vārdam, un nu jau tiek pieminēti visi grēki un aizvainojumi, kas sen izrunāti un it kā piedoti. Reizēm šķiet, ka varētu viens otru iznīcināt. Arī tad, ja mūsu viedokļi atšķiras politikā vai kādā citā ar ģimenes dzīvi un savstarpējām attiecībām nesaistītā jomā, vīrs dusmojas, ka nepiekāpjos viņam. Varbūt neprotam rast kompromisu? Samierināšanās mūsu ģimenē ir tikpat impulsīva kā strīds. Kad “tvaiks nolaists”, sākam runāt par kaut ko citu, it kā “milžu cīņa” nemaz nebūtu notikusi, lai gan pirms brīža viens no mums ir draudējis ar šķiršanos. Reizēm domāju, cik ļoti šāda izskaidrošanās un strīdi ietekmē mūsu četrgadīgo dēlu. Vairākkārt esmu apņēmusies konfliktsituāciju izrunāt mierīgi, bet – nekā. Kaut kas mani kaitina, esmu dusmīga, un viss notiek pa vecam.
Ineta, 36 gadi, šķīrusies
Kad precējāmies, bijām ļoti jauni. Mīlējām viens otru, tāpēc pārējais likās mazsvarīgs. Kad sākās kopdzīves rutīna, “uzpeldēja” nianses, kas spilgti parādīja, ka mūsu laulība ir nestabila. Vienmēr, kad vīram vēlējos izteikt pārmetumus vai pateikt, kas mani aizvainojis, viņš no sarunas izvairījās. Izgāja no mājas un ļāva man vienai izraudāties. Pēc kāda laiciņa viņš atgriezās smaidīgs, it kā nekas nebūtu noticis. Ar laiku iemācījos rūgtumu paglabāt sevī, dažreiz gan, kad vairs to nespēju, savu sakāmo izkliedzu. Vīra ģimenē runāt par problēmām nebija pieņemts – konflikti vispār netika risināti. Pēc kāda laika vairs nezināju, kas šajā vīrietī mani saistījis. Mums taču nekad nav bijis, par ko runāt, spriest, kopīgi pasmieties. Arī tad, kad biju sadūšojusies kopā ar meitu aiziet, vīrs mierīgi sacīja, ka ģimenē problēmu neesot, tāpēc nav arī iemesla par tādām runāt. Es aizgāju.
Ieva, 30 gadu, precējusies 7 gadus
Esmu cilvēks, kas ātri apvainojas. Man vārdu pasaka ne tā, un es sadusmojos. Taču savam vīram atklāti neko neaizrādu, vienkārši nerunāju. Arī viņš klusē. Tā mēs varam izturēt ilgi, pat nedēļu. Tikai no manas uzvedības vīrs var noprast, ka nodarījis man pāri. Kad saprotu, ka esmu “pāršāvusi pār strīpu”, kontaktu nemanot sāku atjaunot. Vēlāk, kad klusēšana ir galā, varam izrunāties, izskaidroties, taču, ja dusmas vēl nav pārgājušas, vīru varu aizvainot līdz sirds dziļumiem. Tā mēs ik pa brīdim viens otru aizvainojam. Kad klusējam, šķiet, ka bērns mums ir starpnieka lomā un caur viņu notiek komunikācija sadzīvē, bez kā nevar iztikt. Dažreiz samierināšanās notiek laulības gultā, bez vārdiem.
