Cukura diabēts saslimstības un slimības izraisīto seku ziņā kļuvis par mūsdienu veselības aprūpes «karsto punktu».
Cukura diabēts saslimstības un slimības izraisīto seku ziņā kļuvis par mūsdienu veselības aprūpes “karsto punktu”.
Dažos apvidos un valstīs reģistrētā saslimstība jau aptvērusi 10% no iedzīvotāju skaita, un slimības komplikācijas kā iedzīvotāju invaliditātes un priekšlaicīgas nāves cēlonis kļūst par nopietnu problēmu. Tomēr medicīnas straujā attīstība dod iespēju, slimību adekvāti ārstējot, aizkavēt vai pat novērst komplikāciju attīstību.
Lai saprastu, no kā atkarīgi ārstēšanas rezultāti, jāsaprot slimības īpatnības un komplikāciju attīstības gaita. Vispirms jāzina, ka ir vairāki cukura diabēta tipi. 2. tipam, kas ir izplatītākais diabēta paveids (ar to sirgst ap 90% no visiem pacientiem), raksturīga lēna un nemanāma slimības attīstība, tāpēc to bieži diagnosticē tikai vairākus gadus pēc kaites faktiskā sākuma. Praktiski nekad slimības diagnosticēšanas laiks neatbilst saslimšanas sākumam. Pierādīts, ka apmēram pusei slimnieku diagnosticēšanas brīdī slimības “stāžs” jau ir 8 – 10 gadi. Par to netieši liecina kaites izraisītās hroniskās komplikācijas. Tātad diagnosticēšanas brīdī slimnieki ir ļoti atšķirīgi. Daļai var būt relatīvi īss slimības “stāžs” bez komplikācijām, citiem slēptā veidā diabēts var būt bijis jau ilgi, un ir vērojamas dažādas tā izraisītas komplikācijas. Tāpēc jau sākumā ārstēšanai vajadzētu būt atšķirīgai, ņemot vērā slimības attīstības fāzi.
Būtiski ir jāizvērtē attiecīgajam slimniekam nepieciešamais ārstēšanas veids. Visiem kopīga prasība ir ēšanas ierobežojumi un fiziskās aktivitātes palielināšana, bet tablešu preparātu un insulīna izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem – ķermeņa masas, fiziskās aktivitātes, cukura koncentrācijas izmaiņām asinīs gan tukšā dūšā, gan pēc ēšanas, aizkuņģa insulīnu producējošo šūnu spējas ražot šo vielu, diabēta izraisīto hronisko komplikāciju esamības un blakusslimībām.
Daļai 2. tipa cukura diabēta slimnieku, jau nosakot šo diagnozi, jāsecina, ka labi ārstēšanas rezultāti iespējami, tikai lietojot insulīna preparātus, jo slimība ilgstoši nav atklāta vai arī cilvēkam ir kādas komplikācijas vai blakusslimības. Tātad ne vienmēr ārstēšana jāsāk ar tablešu preparātiem. Minēšu tipiskākos piemērus. Bieži slimību atklāj, kad pacientam, kas nonācis slimnīcā ar miokarda infarktu, pārbauda arī cukura koncentrāciju asinīs un atrod tās paaugstinājumu. Lai gan cilvēkam nav cukurslimībai raksturīgo sūdzību un cukura līmeņa paaugstinājums ir neliels vai mērens, tomēr ārstēšana ar insulīna preparātiem ir nepieciešama, jo tā būtiski uzlabo infarkta ārstēšanu. Savlaicīga insulīna preparātu lietošanas uzsākšana uzlabo prognozi jebkuram 2. tipa cukura diabēta pacientam, kas saslimis ar kādu nopietnu kaiti, īpaši, ja ir strutojoša infekcija.
Dažreiz 2. tipa cukura diabētu diagnosticē pacientiem, kuriem jau ilgstoši bijušas slimībai raksturīgas sūdzības – slāpes, bieža urinēšana ar palielinātu urīna daudzumu, svara samazināšanās utt. – un kuriem diagnozes noteikšanas brīdī atrod stipri paaugstinātu cukura līmeni asinīs. Arī šādos gadījumos ārstēšana būs efektīvāka, ja tiks uzsākta insulīna preparātu lietošana, ar tiem izdodas ātri normalizēt cukura koncentrāciju asinīs. Pēc šā mērķa sasniegšanas daļai pacientu iespējams pāriet uz ārstēšanu ar tablešu preparātiem.
Jau pašā 2. tipa cukura diabēta diagnozes noteikšanas sākumā ārstēšana ar insulīnu nepieciešama, ja konstatētas nopietnas hroniskās komplikācijas, kas attīstījušās pirms diabēta diagnosticēšanas. Tablešu preparātu lietošana, pat ja tā nodrošina pieņemamus cukura līmeņa rādītājus asinīs, nebūs pietiekami efektīva komplikāciju ārstēšanā.
Lai gan ārstēšanas iespējas strauji attīstās, 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas rezultāti nav apmierinoši. Viens no šādas situācijas cēloņiem ir nokavēta insulīna preparātu lietošanas uzsākšana. Tas notiek dažādu iemeslu dēļ. Ārsti neņem vērā, ka 2. tipa cukura diabētam raksturīgs pakāpenisks insulīnu producējošo šūnu darbības izsīkums, tāpēc ar laiku tablešu preparāti kļūst neefektīvi. Līdz brīdim, kad parādās insulīna producēšanas izsīkums, dažādiem slimniekiem var paiet ļoti atšķirīgs laiks. Daļai tas notiek ātrāk, citiem lēnāk, tāpēc ne vienmēr jāņem vērā, cik gadu cilvēks ārstējas ar tablešu preparātiem. Būtiskais ir šo preparātu spēja vai nespēja nodrošināt normālu cukura koncentrāciju asinīs.
Bieža kļūda ir preparātu lietošana mēnešiem un gadiem, lai gan pat devu palielināšana vai vairāku grupu preparātu kombinēšana vairs nedod vajadzīgo efektu, t.i., nenormalizē cukura koncentrāciju asinīs. Šādai rīcībai ir vairāki cēloņi.
Būtiskākais ir fakts, ka slimnieki ir nepietiekami informēti par to, ka sīko un lielo asinsvadu bojājumi cukurslimniekiem attīstās lēni, nemanāmi un to galvenais cēlonis ir paaugstināta cukura koncentrācija asinīs visas diennakts laikā, tā var arī neizraisīt nepatīkamas sajūtas.
Otrs būtisks cēlonis ir neliela vai mērena cukura koncentrācijas paaugstināšanās ilgākā laika posmā, kas var palikt nepamanīta, ja cukura līmenis asinīs tiek pārbaudīts reti. Ja šādiem slimniekiem iesaka sākt injicēt insulīna preparātus, daudzi nepiekrīt, jo vēl nav hronisko komplikāciju ārējo izpausmju (bet komplikāciju attīstība turpinās!). Daļai pacientu ir arī psiholoģiska barjera – viņi domā vai ir dzirdējuši, ka insulīna preparātu lietošana ir pēdējais, galējais solis, no kura labāk izvairīties. Ir veikti ilgstoši novērojumi, kas liecina par pretējo – savlaicīga adekvāta insulīna lietošana ļauj aizkavēt vai pat novērst komplikāciju veidošanos.
Papildapstāklis ir bailes no injekcijām, kas liek slimniekam meklēt dažādus ieganstus, lai atliktu vai novilcinātu insulīna preparātu lietošanu. Pēdējās desmitgadēs injekcijas līdzekļu izstrādē panākts tik liels progress, ka droši var apgalvot – mūsdienās tās iespējams veikt praktiski bez sāpēm.
Diezgan bieži cukura līmeņa kontrole notiek reti (diagnostiskās teststrēmeles ir daļēji apmaksātas!), un reti tiek pārbaudīti arī citi objektīvie diabēta kompensācijas kritēriji, bet pacients gadiem turpina lietot tablešu preparātus, būdams pārliecināts, ka slimība tiek ārstēta, lai gan būtībā ārstēšana ir formāla, jo netiek normalizēta cukura koncentrācija asinīs. Tas veicina pakāpeniskas negatīvas izmaiņas asinsvados. Beigu beigās komplikācijas jau sāk izpausties kā acu, nieru, nervu bojājumi, infarkti, nedzīstošas čūlas, gangrēna utt., kad ārstēšanas normalizēšana ar insulīna preparātiem vairs nevar būtiski uzlabot slimības izraisīto komplikāciju sekas.
Šā īsā ieskata nobeigumā jāakcentē, ka:
– mūsdienās jau ir iespējams 2. tipa cukura diabēta slimniekus ārstēt tā, lai neveidotos slimībai raksturīgās komplikācijas;
– mērķi iespējams sasniegt, ārstējot mūsdienīgi;
– viens no mūsdienīgas ārstēšanas pamatprincipiem ir savlaicīga insulīna preparātu lietošanas uzsākšana.
