Pirms pieciem gadiem Latvijas mierīgo ikdienu iztraucēja Pasaules Banka, paziņojot, ka mums ir lielas problēmas ar «state capture» jeb, kā plašsaziņas līdzekļi to iztulkoja un ar avīžniecisku baudu reproducēja, – ar «valsts nozagšanu».
Pirms pieciem gadiem Latvijas mierīgo ikdienu iztraucēja Pasaules Banka (PB), paziņojot, ka mums ir lielas problēmas ar “state capture” jeb, kā plašsaziņas līdzekļi to iztulkoja un ar avīžniecisku baudu reproducēja, – ar “valsts nozagšanu”. Tagad, kad “valsts nozagšana” ir simtreiz pārsniegusi savas jēdzieniskās robežas (salīdzinājumā ar sākotnējo PB ļoti konkrēto interpretāciju), PB iepazīstina ar atkārtotu pētījumu, kurā “valsts sagrābšanas indekss” Latvijai, maigi izsakoties, nav daudzsološs.
Vai tiešām pēdējā piecgadē nekas nav mainījies cīņā ar korupciju? Atbilde jebkurā gadījumā ir pozitīva, t.i., daudz kas ir mainījies uz labu. Mums ir jauna un dažādās jomās (iepirkumos, partiju finansēs) pat viena no Eiropā labākajām pretkorupcijas likumdošanām; mums ir “knābjošs” Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), par kura izveidi vēl pirms pāris gadiem daža laba augsti stāvoša amatpersona vien viltīgi “nosmīnēja bārdā”; mums pat ir partija, kas par prioritāti pasludinājusi izmēzt veco korumpēto politisko eliti, vienīgi pagaidām gan izrādījies, ka maz domāts par plāna otru pusi, proti, ko likt “vecās” elites vietā. Jā, mums ir! Taču, raugi, PB pētījums, kas balstīts uz vairāk nekā 6 500 uzņēmēju aptauju, liecina pavisam ko citu – Latvijā vērojama tendence, ka daži caur izpildvaru un likumdošanas varu sagrābj valsti. Paradokss? Pārpratums? Meli?
Pētījuma rezultātus nedrīkst novērtēt par zemu, lai gan es, no vienas puses, uzskatu, ka šāda tipa “raksteļi” vairāk vai mazāk tomēr ir tas, ko mana literatūras skolotāja mēdza saukt par H2O jeb ūdeni. Lai gan šie pētījumi vairāk liecina par pētnieku (ne)spēju manipulēt ar dažādiem statistikas datiem, tomēr to galvenā jēga slēpjas ietekmē uz valsts tēlu – pētījums ir mazā Latvijas skatu kartīte potenciālajiem investoriem.
Es gan negribu apgalvot, ka Latvijā nav PB konstatētās “valsts sagrābšanas”, ar ko faktiski tiek saprasta labvēlīgas likumdošanas pirkšana (tāpēc to nevajadzētu jaukt ar lobēšanu). Diendienā redzams, ka “lielo zivju” ietekme uz publiskās politikas veidošanu joprojām liecina par 90. gadu “klasiskās korupcijas” klātesamību. Tāpēc smieklīga šķiet premjera Induļa Emša neveiklā attaisnošanās, viņš negrib ticēt PB, “jo nevar būt, ka viss ir palicis tai pašā līmenī, lai gan veikti daudzi uzlabojumi” (“Diena”, 16.04.2004). Smieklīgi tāpēc, ka arī pirms pieciem gadiem, kad uzzinājām par augsto “valsts sagrābšanas” līmeni, politiķi noliedza, ka tas atbilst situācijai. Pārfrāzējot kādu banalitāti, var sacīt, ka vēsture mēdz atkārtoties divreiz – pirmo reizi kā farss, bet otro – kā vēl lielāks farss.
Protams, zināma taisnība ir valstsvīriem, kas saka – sabiedrība pārāk plaši izprot korupciju, vienīgi viņi allaž aizmirst, ka paši savukārt korupciju izprot pārāk šauri. Manuprāt, fundamentāls cēlonis, kāpēc joprojām uzņēmēji un citas sociālās grupas runā par korumpēto Latviju, ir izpratnes trūkums. Tēlaini izsakoties, vairumam Latvijas iedzīvotāju, šķiet, joprojām ir milzīga apetīte uz korupciju kā visu ļaunumu sakni un mītisku nezvēru, kas nekādā gadījumā nav saistīts ar pašiem, bet gan tikai ar tiem tur sliktajiem politiķiem, naudasmaisiem u.tml. Tā teikt, dodu “piecīti” un esmu tīrs, tu dod vairāk, tātad – korumpants.
Blatu sabiedrības izpratne (līdz ar to attieksme) par korupciju nevar mainīties vienā gadā un pat ne vairākos, par ko liecina nemainīgi negatīvais korupcijas uztveres indekss (tas raksturo, cik korumpēta iedzīvotājiem šķiet valsts), taču pārmaiņas ir nepieciešamas, jo citādi arī pēc desmit gadiem mēs varēsim ar Tadžikistanu sacensties, kuram ir labāki valsts sagrābēji.
Galvu nav ko nokārt, arī pelnus sev uz galvas nav jāber. Domāju, ka daudz kas turpmāk būs atkarīgs no jaunās, bet nenorūdītās pretkorupcijas sistēmas, kurā centrālo lomu (jā)spēlē KNAB, tāpēc pašlaik ir ļoti riskants moments – koalīcija rafinēti cenšas nomainīt Jutu Strīķi. Ja tomēr KNAB nekļūs impotents un turpinās konsekventi realizēt iesākto politiku, kā arī novērsīs trūkumus (piemēram, mazais darbinieku skaits un nespēja kvalitatīvi pildīt sabiedrības izglītošanas funkciju), ir pamats cerēt, ka vēl pēc pieciem gadiem PB pie Latvijas vārda neuzrādīs raksturojumu “augsta valsts sagrābšana”.
