Aiz visu jautājumu, problēmu un notikumu gūzmas, ko radījusi Latvijas iestāšanās ES, šķiet, pazuduši jautājumi, kas saistīti ar šīs savienības tālāko nākotni.
Aiz visu jautājumu, problēmu un notikumu gūzmas, ko radījusi Latvijas iestāšanās ES, šķiet, pazuduši jautājumi, kas saistīti ar šīs savienības tālāko nākotni.
Pirmkārt, vairumā gadījumu politiķi aizmirsuši to, ka Eiroparlamenta vēlēšanas no 10. līdz 13. jūnijam notiks ne tikai desmit jaunajās, bet arī 15 “vecajās” ES dalībvalstīs. Visu laiku tiek uzsvērts pašu mājās notiekošais, nesaistot to ar notikuma faktisko jēgu visai jau apvienotajai Eiropai. Vērojot lēno un it kā negribīgo priekšvēlēšanu karuseļa gaitu Latvijā, liekas, ka partijas un lielais pretendentu skaits uz deviņām parlamentāriešu vietām to pilnībā ir izmetuši no savas priekšvēlēšanu aģitācijas un (kas ir pats būtiskākais) arī apziņas apcirkņiem. Vairumam pretendentu liekas, ka Eiroparlaments būs tāds kā paplašināts Latvijas Saeimas variants, kurā nu tik “kruķīsim” paši savas būtībā iekšējās lietas.
Skaidri redzams, ka neviena kandidātus izvirzījusī partija nav savu priekšvēlēšanu taktiku un programmu izstrādes veidojusi, izmantojot to, ka vēlēšanas notiek visās ES dalībvalstīs vienlaikus.
Neatstāj doma, ka vairumā gadījumu tas darīts apzināti, cerot uz vēlētāju neziņu, ko tāds “zvērs” kā Eiroparlaments patiesībā dara. Jāsaka gan, ka žēl. Tā ir lieliska iespēja tiešām labiem kandidātiem parādīt, ko faktiski viņi spēj un spētu paveikt, sēžot tālajās “eiropās”.
Otrkārt, liekas, ka, nostājoties uz Eiroparlamenta vēlēšanu starta, teju vai visi pašmāju censoņi aizmirsuši pagaidām vēl apspriežamo, bet tajā pašā jūnijā jau kopīgi parakstāmo jauno ES Konstitūciju. Par tādas esamību pirms pāris dienām atgādināja Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs. Viņš gan to vairāk izmantoja, risinot iekšpolitiskās problēmas. Blērs paziņoja, ka par vienotās Eiropas Konstitūciju tikšot rīkots iedzīvotāju referendums. Drīzumā šajā valstī gaidāmas parlamenta vēlēšanas, un, zinot savrupo salinieku mentalitāti, šādu kārti neviens Lielbritānijas politiķis neizmantotu neatstās. Par referendumu jau paziņojušas arī Īrija un Dānija. Lielbritānijas premjera paziņojums noteikti liks pārdomāt vēl dažai ES dalībvalstij. Vēlēšanas vietējos parlamentos notiek gandrīz visu laiku, un vēlētāju balsis kaut kā jāsavāc. Tas nozīmē, ka kaut kāda vienošanās jūnijā par ES Konstitūciju tiks panākta. Tomēr realitātē tā paliks tikai tādu labu vēlmju līmenī. Turklāt, raugoties uz “vecākajām” ES māsām, līdzīgas domas noteikti sāk rosīties arī desmit “jaunbiedru” politiķu prātiņos. Ar ko tas var beigties, pašlaik noteikti spriež politisko resoru analītiķi. Jāatgādina, ka kārtību kopējās Eiropas mājās tas neieviesīs. Viens otrs pašmāju politiķis izsakās, ka, nobalsojot pret ES Konstitūciju, Lielbritānija automātiski sevi nostādītu ārpus šīs savienības. Domājams, šādiem apgalvojumiem ir pietiekami liels spekulatīvs pieņēmums. Zinot “veco” dalībvalstu cīkstiņu par to, kura tad ir galvenā ES stute un balsts, šādam vienas vai otras ES lielvalsts gājienam īpaši liela uzmanība netiks pievērsta. To vienkārši pieņems “pašu zināšanai”, bet jaunajām dalībvalstīm silti ieteiks apstiprināt obligātai izpildīšanai.
Kā jau sākumā minēts, nonākot Eiroparlamentā, mazajam Latvijas deputātu skaitam, turklāt vēl ar visai šauru redzējumu un nelielām prasmēm darboties plašākos politikas laukos, jāsecina, ka dižus ieguvumus pagaidām vēl neredz. Laika līdz 12. jūnijam vairs nav daudz, tāpēc aug vēlme beidzot no deputātu kandidātiem izdzirdēt kaut ko vairāk par ierastajām vietējai lietošanai domātajām frāzēm.
