Lielplatonietei Karlīnei Ermiņai šovasar apritēs 102 gadi, bet garā viņa joprojām jūtas stipra un dzīvespriecīga.
Lielplatonietei Karlīnei Ermiņai šovasar apritēs 102 gadi, bet garā viņa joprojām
jūtas stipra un dzīvespriecīga. Spēku dzīvot viņai devusi mīlestība, darbs un ģimene.
Dzīve Karlīnei likusi izturēt ne vienu vien smagu pārbaudījumu. Pārdzīvoti divi pasaules kari, bēgļu gaitas, bads un trūkums, kolhozu laiki, sagaidīta Latvijas otrās brīvvalsts atdzimšana.
Lielplatoniete – simts gadu
Karlīne Ermiņa dzimusi 1896. gadā Lielplatones pagastā, kur aizvadīts viss mūžs. Dzimtā puse uz četriem gadiem atstāta 1914. gadā, kad Karlīnei, viņas brālim, mammai un tētim vajadzējis doties bēgļu gaitās uz Rīgu.
Tēvam darbu Rīgā bija grūti atrast, jo bērnībā, krītot no kūtsaugšas, viņš bija zaudējis valodu. Apmetāmies netālu no Ķekavas, no turienes vajadzēja doties uz Ložmetējkalnu aprūpēt ievainotos, atceras Ermiņas kundze. Ziemassvētku kauju laikā sprēgāja bargs sals. Ievainotos nesa lazaretē, kur viņus apkopām. Arī paši gulējām cits pie cita saspiedušies, ciezdami no bada. Lielā skārda krāsnī dega uguns, tur nedaudz varēja apsildīties. Mugurā vairāk nekā nebija kā plāns, īss kažociņš. Uz šejieni strādāt mūs atsūtīja ar blēdību, teica, ka maksāšot algu, taču tā arī neko nemaksāja, bet ēst vajadzēja. 1916. gada Ziemassvētkus sagaidījām barakās. Vasarās rakām tranšejas.
Atpakaļceļā uz mājām
Brālis īsi pirms došanās uz mājām Rīgā mira. 1918. gadā ģimene atgriezās Lielplatonē trijatā. No dzimtajām mājām maz kas bija palicis pāri, tādēļ uz laiku bija jāapmetas citā ēkā. Rīgā tika nopirkta gotiņa, zirgs, sapelnīts nedaudz naudas, taču pēc kara nauda mainījās, krievu rubļu vietā nāca vācu nauda.
Rubļus varēja mest ugunī, tie vairs nederēja, un atkal mēs palikām pliki, atminas Karlīne.
Tajos laikos visa zeme piederēja vienam kungam un Karlīnes tēvam kāds piņģerots zemes tika iedots uz renti. Pēc Pirmā pasaules kara, kad cilvēkiem sāka piešķirt zemi, Karlīnes tēva īpašumā tika iedalīts 16 hektāru. Tēvs to sastrādāja, iesēja labību. Paralēli mājas darbiem Karlīne strādāja Meitenē, kur tika celta stacija un montētas sliedes.
1918. gadā, kad vācieši atstāja Lielplatoni, bez vēsts pazuda Karlīnes tēvs, bet 1922. gadā nomira mamma.
Pagaidu mājvieta – šķūnis
26 gadu vecumā Karlīne apprecējās. Uz Karlīnes tēvam ierādītās zemes atradās šķūnis, kura vienā galā ierīkoja istabu un virtuvi, bet otrā galā kūtiņu.
1927. gadā Karlīnes un Eduarda Ermiņu ģimenē piedzima dēls Jānis.
Karlīne jau audzināja astoņus gadus vecu pieņemtu meitenīti, kas vairs nevēlējās iet atpakaļ pie savas mammas, kas nerūpējās par viņu tā kā Karlīne.
Tajā pašā gadā jaunā ģimene sāka celt dzīvojamo māju, taču pabeidza to tikai pēc septiņiem gadiem.
Pamazām dzīve sāka iet uz augšu, ja vien… 1941. gadā to nepārtrauktu karš.
Kolhozs paņēma visu
Pārlaistas tika arī kara briesmas, tad sākās masveida deportācijas. 1949. gadā «krievu karavīri» ieradās arī pēc Ermiņu ģimenes.
Par laimi, Jānis tolaik atradās Rīgā dienestā, parādījām viņa rakstītās vēstules, un mūs nepaņēma ciet, stāsta Karlīne.
Kolhozu laikos Ermiņu ģimenei tika atņemti lopi, visas lauksaimniecības mašīnas.
Viņi apēda visus manus sviedrus. Labi, ka izlūdzos, lai atstāj māju, stāsta Karlīne.
Kolhoza laikos sūri un grūti strādāts lauku darbos un labības kopšanā.
Savā dzīvē esmu darījusi visus darbus. Labības kūlīšus sēju gan kolhozā, gan savā saimniecībā, simts kilogramu maisus cēlu, krāvu ratos, ar zirgu laukus aparu, labību iesēju. Es tikai gribēju, lai man dzīvē viss ietu labi, nebūtu jāpiedzīvo nabadzība un bads. Darbs mani nebiedēja. Tādēļ man vēl tagad ir tik stipri locekļi, šur tur iesāpas, bet nekas, pasmērēju kādu smērīti, un atkal ir labi. Pie dakteriem neeju, man no viņiem bail, smej Karlīne.
Tikai divas reizes savā garajā mūžā Karlīne gulējusi slimnīcā: 1945. gadā, kad bija saslimusi ar difteriju, un pirms desmit gadiem, kad steidzami bija vajadzīga acu operācija. Tiesa, acis vairs sirmajai māmuļai labi nerāda, bet tik un tā Karlīne Ermiņa savu reizi uzdzied un ar dzīvi ir apmierināta.
