Kas kopīgs nodokļu maksāšanai ar politisko partiju popularitāti un reitingiem? Acīmredzot nekādu jēdzīgu skaidrojumu tā uzreiz neizdomāsi. Ja nu vienīgi varbūt spekulatīvi pieņemam, ka partijām no visiem saviem ieņēmumiem būtu jāsāk maksāt nodokļi.
Kas kopīgs nodokļu maksāšanai ar politisko partiju popularitāti un reitingiem? Acīmredzot nekādu jēdzīgu skaidrojumu tā uzreiz neizdomāsi. Ja nu vienīgi varbūt spekulatīvi pieņemam, ka partijām no visiem saviem ieņēmumiem būtu jāsāk maksāt nodokļi. Protams, tie būtu jāmaksā gan par to, ka kāds baņķieris zināmu latu skaitu iemaksā partijas kasē, pretī par to saņemot stingrās uzskaites čeku, gan arī no tiem latiņiem, kas partiju rīcībā nokļūst krēslas stundā un faktiski nemaz gaismā neparādās. Bet ko nu taisīt spekulatīvus pieņēmumus! Pie rokas pieķerts neviens īsti nav, bet par kāda politiskā spēka gaišā tēla aptumšošanu neviens galvu neglaudīs. Savukārt, ja palūkojas no otras puses, partijas veido dzīvi cilvēki, kas jau kā fiziskās personas nodokļus maksā. Tad jau kaut kādas kopsakarības varētu sameklēt. Ja tikai tā nedaudz paprāto. Viss atkarīgs no tā, no kuras puses uz to skatās.
Kā liecina pēdējie SKDS pētījumu dati, izrādās, teju vai puse jeb, precīzāk sakot, 44,3 procenti Latvijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka pašreizējā viņu dzīves situācijā ir attaisnojama daļēja nodokļu nemaksāšana. Turklāt šādi domājošo skaits pēdējos gados uzrāda valstij nevēlamu augšanas tendenci. 2001. gada martā iespēju nemaksāt nodokļus atzinīgi novērtēja 35,1 procents, 2002. gada martā – 39,5 procenti, bet pagājušajā gadā – 42,3 procenti. Nodokļu nemaksāšanu neatbalsta piektā daļa iedzīvotāju – 21,6 procenti. Aktīvākie nemaksāšanas piekritēji ir vīrieši vecumā no 18 līdz 24 un no 35 līdz 44 gadiem, privātajā sektorā nodarbinātie rīdzinieki. Tātad tie, kas ir ekonomiski visaktīvākie un visvairāk pelnošie.
Tam, ka pie mums no nodokļu maksāšanas var izvairīties visādos veidos, laikam piekritīs vairums lasītāju. Vajag tikai pakustināt “pelēkās šūniņas” vai arī nodokļu iekasētāju rindās atrast “dzirdīgas” ausis. Varbūt nenozīmīgs faktiņš, bet tikko tapis zināms, ka valsts galvenais nodokļu iekasētājs Kārlis Ketners atcēlis lēmumu, ar kuru bijušajam veselības ministram un “jaunlaiku” protežē zeltrocim Ārim Auderam par 2001. un 2002. gadu aprēķināti papildu nodokļi un soda naudas gandrīz 3800 latu apmērā. Tā vietā viņam budžetā būs jāiemaksā nedaudz vairāk par 600 latiem. Arī tas viņam šķitis par daudz, un izteikts lūgums vēl par 70 procentiem samazināt aprēķināto nodokļu summu. Lēmums pieņemts, jo Auders pats neesot norādījis zaudējumus par gadu, par kuru viņam aprēķināti papildu nodokļi. Var jau teikt arī tā, ka likumīgus nodokļus nav iespējams iekasēt no nelikumīgi gūtajiem ienākumiem. Tā jau nu nav, ka ieņēmumu dienests tikai to vien dara kā atlaiž parādus. Šogad jau iekasēts gandrīz 30 miljonu latu papildu nodokļu uzrēķinos. Tomēr tas viss nobāl, uzzinot, ka dažiem, paraudot uz kādas amatpersonas pleca, nodokļus atlaiž vai kā bēdīgi slavenu degvielas tirgoņu gadījumā – ņem un vienkārši noraksta. Jo mēs katrs sevi uzskatām par “zelta roku” vērtiem un tikpat vienlīdzīgiem kā daži aplaimotie.
Kāds tam sakars ar partiju reitingiem? Vistiešākais. Lielā “cemmē” uz visu netaisnīgo pasauli gribas sūtīt visus pie velna. Partijas ieskaitot, jo galu galā faktiski katra augstākā ranga amatpersona savu krēslu dabūjusi ar vienas vai otras atbalstu vai palīdzību. Tāpēc jau nav arī jābrīnās, ka pēdējie partiju reitingi uzrādījuši stabilu tendenci kļūt arvien zemākiem.
