Aprīļa otrajā pusē man bija lieliska iespēja piedalīties LLU Meža fakultātes rīkotajās sloku medībās Auces pusē. Jāpiebilst, ka līdz ar Latvijas iestāšanos ES šo putnu medības pie mums pavasaros būs aizliegtas.
Aprīļa otrajā pusē man bija lieliska iespēja piedalīties LLU Meža fakultātes rīkotajās sloku medībās Auces pusē. Jāpiebilst, ka līdz ar Latvijas iestāšanos ES šo putnu medības pie mums pavasaros būs aizliegtas.
Šādu medību ideja bija radusies jaunajam Meža fakultātes mācību spēkam medību laboratorijas vadītājam Linardam Sisenim. Viņš arī bija pasākuma organizētājs. Pavasara steigā nav viegli pēcpusdienā vai pat jau vakara pusē izrauties no ikdienas darbiem, tomēr mednieku atsaucība bija jūtama. Kopā sanāca astoņi mednieki un pat mazliet vairāk līdzjutēju.
Slokas jeb šnepes, kā šo mazo putniņu bieži sauc kopš vācu baronu laikiem, medījamas ar pamežu bagātos jauktu koku mežos, mitrās, krūmainās pļavās. Tas notiek riesta pārlidojumos pavasarī krēslas stundās. Kā saka Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis, situācija ir ļoti dramatiska. Proti, līgavainis ar puķu pušķi steidzas pie izredzētās, un tādā romantiskā brīdī viņu pārsteidz mednieks. No otras puses, šnepīte nav viegls mērķis. Tā ir divu zvirbuļu lielumā un lido samērā ātri.
Pulkstenis rādīja vakara sesto stundu. Smidzināja sīks lietutiņš, par ko, izbraucot no Jelgavas, nebija ne miņas. Taču, kaut arī slāņmākoņi aizsedza sauli, vēl bija par gaišu, lai varētu gaidīt sloku pārlidojumus. Sadalījušies pavisam nelielās mednieku un interesentu grupās devāmies uz bebriem. To medības ir atļautas līdz 31. martam, bet, ja kādā vietā (un tā tas ir daudzviet!) speciālisti konstatē, ka šo dzīvnieku radītie aizsprosti appludina un bojā mežu, tad tur bebrus var medīt visu gadu. Kā interesentam – nastu nesējam – man bija izdevība būt pārī ar LLU Mednieku kluba valdes priekšsēdētāju Juri Buškevicu. Un jāteic, intuīcija kompānijas izvēlē mani nepievīla. Juris nomedīja tovakar lielāko medījumu – vienu pērnā gada bebru. Ar mednieka vērīgo aci viņš mežā ātri atrada svaigus koku grauzumus un pie pārplūdušā grāvja – arī bebru uzcelto būdu. Tālāk jau bija veiksme – viens bebrs no alas izpeldēja. Protams, tam trāpīt nav viegli. Lode ūdenī, kā Juris teica, izšķīst. Mērķēt atliek vienīgi pa to bebra daļu, kas atrodas virs ūdens. Parasti tie ir daži kvadrātcentimetri no kaķa lieluma galvas vai vēl precīzāk – purniņš.
Šāvieni rībēja malu malās
Pa to laiku tuvējā apkārtnē, kur izklīda pārējie mednieki, nobūkšķēja kādi padsmit šāvieni. Savus lidojumus bija sākušas slokas. Interesanti, ka mednieki šādās reizēs parasti situāciju kontrolē ar dzirdi. Ik pa brīdim pār mežu ir tikko manāma slokas tēviņa riesta dziesma “cī- cī – kor – kor”. Atklāti sakot, es šo skaņu īsti izšķirt nevarēju, jo pavasara vakarā un rītā mežs ir ļoti skaļš. Vītero strazdi, rej buki… Visa dzīvā radība ir modusies ne pa jokam. Vienkāršs pilsētnieks nespēj šā varenā orķestra partitūras izšķirt. Taču mednieks slokas tēviņa “cī – cī – kor – kor” dzird. Var pat apspriest Ķīnas mūra ietekmi uz mūsu tēvzemes iedzīvotāju nacionālo sastāvu vai karu Irākā, bet tad sarunā mednieks pēkšņi pieliks pie pleca bisi, un viņam uz grauda būs tāds vakara lidonītis, kura dziesma tuvumā jau ir izšķirama krietni skaidrāk.
Tā bija arī ar Juri. Viņš manīja sloku sekundes desmit pirms manis. Notēmēja, izšāva. Putniņš metrus piecpadsmit divdesmit virs galvas gaisā kaut kā sagriezās, bet aizlidoja tālāk. Šajā sezonā Juris gan ir nomedījis trīs šnepes, bet tik bieži jau “māte raušus necep”. Zināmā mērā to šāvienu varbūt var salīdzināt ar metienu pa pretinieka vārtiem hokeja spēles pēdējā minūtē. Proti, bija jāšauj tāpēc, ka medības iet uz beigām, tūlīt būs tumšs. Pēc minūtēm piecpadsmit visi medību dalībnieki sapulcējās pie ugunskura un tad aplī stāstīja, kā kuram gājis. Cits meža pļavā redzējis desmitiem briežu, cits upītē pamatīgu vardi. Taču pie medījumiem bija pieskaitāmi divi bebri un… viena šnepīte. To nomedīt bija veicies LLU šoferim Jevgeņijam Samušam. Par nozīmīgu kaitējumu dabas mātei runāt būtu lieki.
Omulīgi apspriežot medību jaukumus, vakara gaitā tomēr saglabājās viena stingri kritiska nots. Proti, šnepju medību aizliegums nav zinātniski pamatots. Vismaz mednieku vērojumā šo putniņu nekļūst mazāk. Meža fakultātes profesors un pieredzējušais medību vadītājs Leonards Līpiņš saka: “Sloku medības ir būtiska Latvijas mednieka dzīves daļa. Pavasarī citus dzīvniekus medīt ir aizliegts, un, ja nebūtu šnepes, mežs līdz pat vasarai paliktu mednieku nepieskatīts. Kur nu vēl romantiskās putnu balsis, kādas mežā baudīt var tikai pavasara vakaros!”
Francijā šo mazo putnu medījot cauru gadu, bet pie mums atradušies ornitologi, kas Latvijā panākuši šādu veto. Jeb otrādi – mūsu mednieku tūkstošiem ne Jēkaba ielā Rīgā, ne arī Briselē vai Strasbūrā nav pietiekamas teikšanas.
Personām ar vājiem nerviem tālāk nelasīt!
Runājot par medību noslēgumu, gribas pastāstīt par vēl kādu ar šnepju medībām saistītu rituālu. Lai arī dabūts bija tikai viens putniņš, tas bija pietiekami, lai sekojošais izdotos. Proti, Mednieku kluba valdes priekšsēdētājs paņēma krūma zariņu un putniņam no pēcpuses izvilka zarnu jeb ķidiņu. Ļoti iespējams, daudzas saimnieces, kas ir šmorējušas šo garšīgo putnu, tādai ķidai vispār nav pievērsušas uzmanību. Taču Juris Buškevics ne reizi vien ugunskura gaismā uzsvēra, ka tā ir delikatese, sens karaļu ēdiens. Proti, slokas tēviņš riesta laikā ir tik ļoti pārņemts ar pārošanos, ka nemaz neēd. Tā zarniņā tolaik nav nekādu barības pārpalikumu jeb s… – vieni vienīgi fermenti. Juris šo ķidiņu uzritināja uz vairākām sviestmaizēm, ko medību dalībnieki, lēni izgaršodami, ēda. Viena no lielākajām autoritātēm pārtikas zinātnē profesore Ināra Melgalve arī šo garšu raksturoja kā labu esam. Interesanti, ka ķidiņa mutē no siekalām nesadalījās. To nācās norīt pa kumosam, bet īpatnējā garša mutē saglabājās vairākas dienas, un, šķiet, to varēšu iztēloties pat tad, ka būsim jau iestājušies ES.
