1. maijs. Viss kā vecos labos laikos – pirmkārt, brīvdienas, otrkārt – tauta pulcējās pilsētu, pagastu un miestiņu centros vai kultūras pasākumu norises vietās, vicinot karodziņus un rokās turot baloniņus, un skatoties tautas deju un dziesmu skates.
1. maijs. Viss kā vecos labos laikos – pirmkārt, brīvdienas, otrkārt – tauta pulcējās pilsētu, pagastu un miestiņu centros vai kultūras pasākumu norises vietās, vicinot karodziņus un rokās turot baloniņus, un skatoties tautas deju un dziesmu skates. Tikai krāsas baloniem un karodziņiem nu jau ir citas.
Un sajūtas nekādi nemainās. “Zemgales ziņu” interneta lapā lasītājiem jautājām, ar kādām jūtām viņi sagaida 1. maiju. Aiz saviļņojuma kājas ļima tikai 4 cilvēkiem, lielākajai daļai bija prieks, ka kaut kas notiek, bet viss pārējais – pa vecam. Savukārt trešdaļa aptaujāto šausminājās par gaidāmajām politiski ekonomiskajām reformām.
Kas tad patiesībā mainās? Lielā un varenā Padomju Savienība bija mūsu “māte barotāja”, kas tieši un nepārprotami deva norādījumus. Tagad atkal ir savienība, tikai noteikumi mainījušies – izmantojot birokrātiskus paņēmienus, visi “ierosinājumi” tiks doti, nevienam par tiem nezinot.
Radās ideja. Varbūt naiva un bērnišķīga, bet ar kaut ko taču jāsāk. Jāatrod kāds Lielais Onkulis no Eiroparlamenta, kas, veicot augstāk minētās manipulācijas, rosinātu kultūras, īpaši mūzikas un vizuālās mākslas jomu, sprādzienveida attīstību Latvijā, apzinot pārsimts talantu, kas pēcāk varētu Eiropu iekarot nevis eirovīzijās, bet gan, pašiem ņemoties un daroties. Un varbūt tad būs tā kā tajā hokeja laikā translētajā reklāmā, un mēs varēsim pacelt alus kausus par Lielu Latviju.
