Sajūta mazliet līdzīga tai, kādu parasti piedzīvojam gadu mijā. Kad pārspriežam pagājušo cēlienu, būvējam grandiozus plānus vai vienkārši minam nākotni.
Sajūta mazliet līdzīga tai, kādu parasti piedzīvojam gadu mijā. Kad pārspriežam pagājušo cēlienu, būvējam grandiozus plānus vai vienkārši minam nākotni. Pašlaik atlikušas vien dažas stundas līdz brīdim, kad kļūsim par pilntiesīgu ES dalībvalsti, bet mēs drīzāk jūtamies apjukuši nekā pārliecināti par to, kas Latviju sagaidīs nākamajos gados, drīzāk mums gribētos “liet laimes” vai citādi paļauties liktenim, nekā būvēt reālus projektus. Atklāti sakot, esam arī piekusuši paļauties politiķu solījumiem, kas, kā izrādās, nereti bija (un turpina būt) pretrunā ar ES diktētajām prasībām un spēles noteikumiem. Patlaban, kad visā kontinentā runā vienīgi par vērienīgāko ES paplašināšanos, daudzi vislabprātāk ļautos tikai rezignētai faktu konstatācijai, ja reiz “kauliņi ir mesti”. Varam tikai minēt vai cerēt, kādi viesuļi mūs var sagaidīt vai iet secen.
Ar zināmu atvieglojumu varam uzelpot pēc tam, kad pirms dažām dienām ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens apgalvoja, ka vēl nesen problemātiskajās sarunu daļās lielākās jauno dalībvalstu problēmas ir atrisinātas, tāpēc neesot iemesla “nospiest avārijas bremzes” un izmantot aizsargklauzulu, kas ir iekļauta iestāšanās līgumos (tā izņēmuma gadījumos ļauj iesaldēt jauno dalībvalstu tiesības, līdz trūkumi ir novērsti, un kādu laiku tikām brīdināti par šādu iespēju attiecībā uz Latviju). Tomēr ārpolitiski daudzas lietas vēl nav nokārtotas. Komisijas prezidents Romano Prodi pagājušajā nedēļā gan atgriezās no Maskavas ar pozitīvu rezultātu. Krievija kā kompensāciju par to, ka, sākot ar 1. maiju, eksportam uz bijušajām Varšavas pakta valstīm vajadzēs atcelt tirdzniecības muitu, saņems tirdzniecības atvieglojumus. R.Prodi kungs uzskata, ka pagājušajā nedēļā ir nokārtots arī politiskais strīds par krievu minoritāti Baltijas valstīs. Turpretī Eiropas Parlamenta konservatīvo frakcijas vadītājs Hanss Poeterings braucienā pa Baltijas valstīm nāca klajā ar pavisam citu paziņojumu: Krievijas un ES kopējais paziņojums saistībā ar ES paplašināšanu nedrīkstot krievu iedzīvotāju dēļ Maskavai dot iespēju mēģināt ietekmēt Igaunijas un Latvijas iekšpolitiku.
Nekāda ekonomiskā Leiputrija mūs nesagaidīs līdz ar zilizvaigžņotā karoga pacelšanu vienlaikus virs Rīgas un vietējo pašvaldību ēkām. Jāsamierinās ar to, ka Latvija nepiedzīvos investīciju “bumu” no Rietumiem pēc 1. maija, investoriem nesāksies jauni ziedu laiki, jo tie, kas gribēja investēt Latvijā, to jau ir izdarījuši. Līdz ar to labklājība ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā. Līdz šim ar tās nodrošināšanu gājis kā pa celmiem, turpmāk šo procesu papildus reglamentēs Briseles birokrāti. Tātad šķēršļu būs vēl vairāk.
Acīmredzot minēto iemeslu dēļ latviešu atbalsts līdzdalībai ES ir stipri sarucis – pievienošanos ES atbalsta vairs tikai puse Latvijas iedzīvotāju (pērnruden referendumā tādu bija apmēram divas trešdaļas). Daudzi pilsoņi galvenokārt baidās no cenu paaugstināšanās. Vai šīs bailes spēs mazināt ES un nacionālo valdību “izskaidrošanas darbs” par ES priekšrocībām?
Nu jau ir par vēlu par to visu filosofēt, jo iestāšanās ES Latvijai tomēr bija un ir neizbēgama attīstība kopš neatkarības atgūšanas. Mēs jūtamies kā eiropieši un esam saistīti ar ES vērtībām. Turklāt, abstrahējoties no ikdienas nesakārtotības un samudžinātajiem juridiskajiem un birokrātiskajiem valgiem, jāpiekrīt Rietumu analītiķiem, kuri uzskata, ka ES paplašināšana nav tikai perspektīva, bet arī morāls pienākums. Jo, viņuprāt, ES paplašināšana ir programma, kuras mērķis ir mierīga un plaukstoša Eiropa, veicinot demokrātijas un tirgus ekonomikas nostiprināšanos Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Šajā nolūkā jāizpilda ne tikai svarīgākie drošības politikas uzdevumi, respektīvi, jāpaplašina uz austrumiem pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā izveidotā drošības savienība, bet jāveicina arī “Eiropas integrācijas projekta” tālāka izplatīšana. Galvenais arguments par labu ES paplašināšanai ir kontinenta demokrātiskā pamatstruktūra, “jaunās Eiropas” vīzija un tās drošība. Vēl vairāk – integrācija ES sniedzas tālāk par drošības savienību. Jau 20. gadsimta piecdesmitajos gados tika skaidri formulēts, ka rietumeiropiešiem Eiropa ir jāapvieno ne tikai jau tolaik brīvo tautu interesēs, bet arī tādēļ, lai šajā savienībā varētu uzņemt Austrumeiropas tautas.
ES paplašināšana ar iestāties spējīgajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir arī vēsturiska nepieciešamība. Kopš ir likvidēts Eiropas sadalījums rietumu un austrumu daļā, visām valstīm ir tiesības uz līdzdalību, it īpaši tāpēc, ka tās jau ir uzaicinātas Romas līguma preambulā. Tāpēc arī daudziem novērotājiem atbilstošāk šķiet runāt par Eiropas dalījuma pārvarēšanu, nevis par ES paplašināšanu. ES atvēršanās Centrālās un Austrumeiropas valstīm nav jauna stratēģiskā orientācija, bet gan atgriešanās pie sākotnējā Eiropas projekta īstenošanas, kas pēc aukstā kara sākšanās 1945. gadā vairs nebija iespējams.
Protams, līdztekus ES paplašināšanas politiskajai dimensijai liela nozīme ir arī ekonomiskajam efektam, jo savienība gūs labumu no stabilitātes reģionā un vērienīgās jauno tirgu saaugšanas. Diemžēl šā tirgus palielināšanās ilgtermiņa efekts nav prognozējams.
Savienību gaida asi interešu konflikti un diskusijas par turpmāko ekonomiskās un sociālās solidaritātes politiku, par veicināmo apgabalu un “smaguma punktu” definīciju, par nepieciešamajiem līdzekļiem… Pagaidām atliek tikai ticēt, ka, lai ES iekšienē paātrinātu dzīves standarta izlīdzināšanu, Centrālās un Austrumeiropas valstis, to skaitā arī Latvija, vairākus gadu desmitus būs neto saņēmējas – kohēzijas, respektīvi, reģionālā politika jau agrāk veiksmīgi pildījusi savu uzdevumu un arī tagad būšot paplašināšanas veiksmes atslēga. Tam gribam ticēt, lai gan saprotam, ka tur arī slēpjas pretruna – vēlme gan atbalstīt virkni jaunu ambiciozu ES mērķu, gan tajā pašā laikā gribēt nākamos ES izdevumus iesaldēt pašreizējā līmenī (viena procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta). Tādējādi vienlaikus ar konjunktūras pasliktināšanos var rēķināties ar to, ka jaunajās valstīs radīsies sajūta, ka to iedzīvotāji ES ir “otrās šķiras” pilsoņi…
Tādas ir pārdomas dažas stundas pirms Latvijas saplūšanas ar ES. Starp citu, vēl kāds kuriozs – ES juristi joprojām nevar vienoties, cikos tieši notiks ES paplašināšanās, jo alianse plešas trīs laika joslās. Pusnakts Rīgā, Luksemburgā un ES prezidējošās valsts Īrijas metropolē Dublinā iestāsies ar vienas stundas starpību. Vismaz šai ziņā mums neviens nevar kavēt demonstrēt “nepiekāpību” un ES karogus pacelt tieši pusnaktī pēc Latvijas laika.
