Ilgs un vienmuļš ir ceļš no Jelgavas uz Jēkabpils rajonu – piekto lielāko Latvijā –, kuru senatnē dēvēja par Sēliju.
Ilgs un vienmuļš ir ceļš no Jelgavas uz Jēkabpils rajonu – piekto lielāko Latvijā –, kuru senatnē dēvēja par Sēliju. Apmēram divas stundas pēc ceļojuma sākuma pie Zemgales līdzenumiem pieradušu vērotāju patīkami pārsteidz mežiem apauguši pauguri un kalni, kas, tuvojoties galamērķim, redzami aizvien biežāk.
Rite – pagasts pie septiņiem ezeriem
Vēl pusstunda pa veļasdēlim līdzīgu lauku ceļu un esam klāt.
“Rites pagasts atrodas uz 15 pakalniem, spoguļojas septiņos ezeros un lepojas ar senu ozolu birzi, kuru savā aizbildniecībā ņēmis Imants Ziedonis,” tā šis pagasts raksturots tūrisma ceļvedī. Īstenība diemžēl nav tik gleznaina.
Kā viena ģimene
9 722 hektāru lielajā Rites pagastā dzīvo 754 cilvēki. Tikai pērn vien iedzīvotāju skaits sarucis gandrīz par simtu. Sabiedrība ir daudznacionāla – 65% latviešu, 21% krievu, 10% lietuviešu, kā arī poļi, ukraiņi, baltkrievi un pat viens gruzīns. Taču, kā apgalvo pagasta Padomes sekretāre Gunta Dobrovska, sadalījums pēc nacionālā principa eksistē tikai “uz papīra” – nesaskaņu starp tautībām nav. Droši vien tāpēc, ka problēmu arī bez tā netrūkst. Oficiāli reģistrēto bezdarbnieku skaits svārstās 8% robežās, taču tas ir daudz lielāks. Ļaudis vairs netic, ka nodarbinātības dienests palīdzēs viņiem atrast darbu, tāpēc daudzi uzskaitē nemaz nestājas.
Bizness Rites gaumē
Atrast pat maz atalgotu darbu Ritē ir grūti. Uzņēmēju skaits ar katru gadu samazinās, arī nodokļi tiek maksāti kūtri – plaši tiek praktizēta algas maksāšana “aploksnē”. Pagastā darbojas stabils uzņēmums – “Tiltiti un Ko” (ražo kokogles), zemnieku saimniecības “Žagūni” (kokapstrāde) un “Assi” (tirdzniecība). Savukārt jauniešiem darbu piedāvā Valsts Robežsardzes Sēlijas pārvalde. “Mums atliek vien cerēt, ka situāciju uzlabos teritoriālā reforma,” piebilst G.Dobrovska.
“Humpalu” pārdevējs, ko satiekam, tirgojoties pilsētas laukumā, cerības par sava pieticīgā “biznesa” perspektīvām nelolo. “Labi, ja dienā izdodas pārdot dažus drēbju gabalus, bet gadās arī tā, ka esmu atbraucis veltīgi.”
Atsūtiet metodiķi!
Pirmā skola Ritē dibināta 1883. gadā. Tagad pirmsskolas izglītības iestāde un pamatskola atrodas vienā ēkā. Pamatskolā zinības apgūst 100 bērnu, ar kuriem strādā 13 kvalificētu pedagogu. Daļa ieguvuši pat divas augstākās izglītības, bet citi vēl mācās universitātē.
Ar lielām grūtībām pašvaldībai izdevies sameklēt līdzekļus sporta laukuma un inventāra iegādei, tomēr ritieši nav īpaši aktīvi veselīga dzīves veida piekopēji. Iespējams, tāpēc, ka nav sava sporta metodiķa, kas varētu organizēt pasākumus.
“Svešā” ozolu birzs
Galvenie kultūras centri Ritē ir bibliotēka un klubs. Tā kā trūkst izklaides iespēju, iedzīvotāji aktīvi apmeklē grāmatu krātuvi – ik dienas turp dodas vismaz 15 cilvēku. Nesen bibliotēka tika pie datora ar interneta pieslēgumu. Diemžēl izmantot internetu ļauj tikai tiem, kam informācija vajadzīga darbam.
Klubā savukārt notiek dažādi atpūtas un izklaides pasākumi gan jauniem, gan veciem, turklāt tajā darbojas arī vairāki interešu pulciņi. Jau vairākus gadus kultūras namā savu mājvietu atradis “Dāmu klubiņš”, sieviešu vokālais ansamblis, kas dzied ne tikai pašmāju un kaimiņu pagastu iedzīvotājiem. Ritiešu skanīgās balsis ik gadu dzirdamas folkloras festivālā Aknīstē. Tur sabrauc muzikālie kolektīvi no visas Latvijas un arī no kaimiņvalsts Lietuvas.
Atmodas gados latviešu dzejnieks Imants Ziedonis kopā ar domubiedru grupu Rites pagastā sāka rūpēties par senu ozolu birzi. Tajā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados atklāts ārstniecisks sēravots. Apkārtējie iedzīvotāji caur birzi izveidojuši taku ar tiltiņiem, kāpnītēm un kolorītiem laukakmeņiem. Gadu gaitā, rūpējoties par birzi, radās jauka tradīcija – pagasta iedzīvotāji laukakmeņos iegravēja savu jaundzimušo vārdus. Taču viss beidzās dienā, kad nesakārtoto īpašuma tiesību dēļ ozolu birzi un tās tuvējo apkārtni no pašvaldības pārņēma kāda privātpersona. Tā ne tikai aizliedza nepiederošām personām uzturēties savā īpašumā, bet arī aizmirsa, ka vajag rūpēties gan par senajiem ozoliem, gan izveidoto dabas taku.
***
Teika par Saukas ezeru
Sensenos laikos Saukas meitenes pie upes mazgāja veļu. Todien pieturējās karsts un spiedīgs laiks, kas vēstīja par negaisa tuvošanos. Pēkšņi debesis aizsedza melns mākonis. Meitenes gribēja pajokot un teica: “Varbūt Dieviņš apžēlosies un šīs mazās upītes vietā radīs kārtīgu ezeru!” Kā viņas to pateica, tā milzīgi ūdens blāķi sāka gāzties no debesīm, un seklās upes vietā drīz vien izveidojās dziļš ezers, atstājot dzelmē gan cilvēkus, gan viņu mājas un iedzīvi. Kopš tā laika Saukas ezers ik pa laikam krastā izsviež kādu senu sadzīves priekšmetu vai citu senatnīgu nieku, bet klusos vakaros varot pat sadzirdēt meiteņu balsis, kas dzelmē vēl joprojām mazgā veļu.
