No piecpadsmit Bauskas rajona pagastiem ar Lietuvu robežojas seši. Mēs apmeklējām divus – Brunavu un Skaistkalni.
No piecpadsmit Bauskas rajona pagastiem ar Lietuvu robežojas seši. Mēs apmeklējām divus – Brunavu un Skaistkalni.
Dzīve pierobežas pagastos pašlaik nav viegla, to nākotne pilnībā atkarīga no Latvijas iestāšanās ES un teritoriālās reformas. Bet robežas klātbūtne, izrādās, vietējos iedzīvotājus nekādi neietekmējot.
Brunavas dzīves ceļš
1921. gadā Brunavas (toreiz Panemūžas) pagasts no Lietuvas pievienots Latvijai. Pašlaik tāpat kā toreiz tā pamatiedzīvotāji ir latvieši, bet tur joprojām dzīvo arī lietuvieši (10,5%), krievi (3,8%), vēl ir ukraiņi, baltkrievi un citi. Visi ir pilnībā integrējušies vietējā vidē. Tomēr ap 200 cilvēkiem ir nepilsoņa statuss (10,6%). Pēc pagasta Padomes priekšsēdētāja Aivja Kārkliņa domām, tā iemesls ir materiālās grūtības un vienaldzība. Iebraucēji nesteidzas tur apmesties uz dzīvi. Vienīgais asfaltētais ceļš ir starptautiskās nozīmes automaģistrāle “Via Baltica”.
“Tūristu pie mums nav”
Ap šo stratēģiski svarīgo ceļu jau kopš padomju laikiem aktīvi attīstījās infrastruktūra. Pašlaik šā pagasta daļa ir visvairāk apdzīvota un ekonomiski aktīvākā. Tur ir Grenctāles ciemats ar apmēram 300 iedzīvotājiem un Grenctāles robežkontroles punkts, kas darbu nodrošina diviem desmitiem vietējo iedzīvotāju.
Vismaz pagaidām automaģistrāle pagastam ir arī smaga nasta. Kravas furgonu garās rindas līdz robežai ar izplūdes gāzēm piesārņo gaisu. Pagastļaudis gan cer, ka pēc 1. maija tiks atviegloti robežas šķērsošanas noteikumi un situācija uzlabosies. Varbūt pagastā attīstīsies tūrisms. “Pagaidām tūristi pie mums nesteidzas vienkārša iemesla dēļ,” skaidro A.Kārkliņš, “vācietis, kas ceļo furgoniņā ar savu ģimeni un sunīti, šurp nebrauc. Uz Polijas robežas viņu var apzagt, uz Lietuvas robežas daudzas stundas jāstāv rindā, bet uz Latvijas robežas izrādīsies, ka viņa sunītim nav kāda dokumenta.” Tomēr ar šo starptautisko maģistrāli pagasts saista savu nākotni, paredzot, ka Grenctālē ar laiku varētu radīt informācijas centru. Ap to izveidotos mikroinfrastruktūra – ēdnīcas, viesnīcas, restorāni, veikaliņi, suvenīru tirdzniecības vietas u.tml.
Aizsargājamā zona
Brunavā nav asfaltētu ceļu, nav rūpniecības objektu un lielu apdzīvotu vietu. Tāpēc šo pierobežas zonu iecienījuši putni. Teritorija ap Mēmeli ir bagāta ar nelieliem dabas rezervātiem, kas ir unikāli ar savu floru un faunu. Daudzi reti sastopamie dzīvnieki, putni un augi ir ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Pagasts plāno izveidot savā mežā dabas rezervātu, kurā dzīvotu gandrīz visi Latvijas faunas pārstāvji. Nākotnē pa to varētu novirzīt velosipēdu maršrutu, kas tagad ved caur Bausku, Brunavu, Ērgļiem un pāri Vanšu tiltam līdz Skaistkalnei.
Zem nabadzības robežas
Brunavas pagasta iedzīvotāju galvenais ienākumu avots ir lauksaimniecība. Tur ir daudz viensētu, katrai – savs zemesgabals. Tikai dažas saimniecības ir spēcīgas. To īpašnieki veiksmīgi audzē cūkas un dārzeņus. Apmēram 40 ir tā saucamo vidējo saimniecību; strādā arī mežizstrādes uzņēmums.
Tomēr, pēc pagasta priekšsēdētāja domām, būtiska attīstība Brunavā nenotiek.
Pamatiedzīvotāju lielākā daļa dzīvo zem nabadzības robežas, ļoti daudzi nesaņem pat minimālo algu. Daži par diviem trim latiem dienā strādā sezonas darbus pie lielsaimniekiem. Apmēram 60 cilvēku (8%) ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Taču slēptais bezdarbs, pēc priekšsēdētāja domām, ir piecas sešas reizes lielāks. Visaizsargātākie ir budžeta iestāžu darbinieki – skolā, robežkontroles punktā, valūtas maiņas punktā vai bankas nodaļā strādājošie. Jaunieši pārsvarā darbu meklē Bauskā, uz kurieni katru dienu kursē četri autobusi. Ar laiku viņi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi pilsētā. A.Kārkliņš atzīst, ka jaunajiem pagastā nav ko darīt. Nākotnes cerības pagasta vadītājs saista ar Eiropu un reģionālo reformu.
