Izrādās, visgrūtāk atrast atšķirības Zemgales «brāļu» pagastos ir Aizkraukles rajonā. Protams, katram ir savas ievērojamākās vietas. Tomēr visiem tā dēvēto nomaļu pagastiem problēmas lielākoties ir vienādas.
Izrādās, visgrūtāk atrast atšķirības Zemgales “brāļu” pagastos ir Aizkraukles rajonā. Protams, katram ir savas ievērojamākās vietas. Tomēr visiem tā dēvēto nomaļu pagastiem problēmas lielākoties ir vienādas.
Iepazīšanos ar Aizkraukles rajonu sākām ar Kurmenes pagastu. Pirmos vietējos iedzīvotājus satikām trīs kilometrus no pagasta centra – Kurmenes.
Vairākas pavecas sievietes iepirkās autoveikalā – baltā “busiņā”, kas bija pamatīgi piekrauts ar produktiem. Pircējas stāstīja, ka ar šādu apkalpošanas veidu esot ļoti apmierinātas – nevajagot iet uz trīs kilometrus attālo veikalu pagasta centrā.
Seši pret vienu
Iedzīvotāju skaits Kurmenes pagastā ir neliels – 845 cilvēki. Pagasta Padomes priekšsēdētāja Zita Smiļģe stāsta, ka saskaņā ar 1939. gada tautas skaitīšanas datiem pagasta teritorija bijusi divas reizes mazāka (11 195,7 hektāri), toties iedzīvotāju tolaik bijis divreiz vairāk. Mūsdienu statistika ir pavisam bēdīga – šogad miruši seši, bet piedzimis tikai viens kurmenietis.
Vakanču un prasmīgu roku deficīts
Puse no visiem pagasta iedzīvotājiem ir darbspējīgā vecumā. Pagastā darbu atrast nav viegli. Oficiāli darba biržā reģistrējies 30 bezdarbnieku, tomēr to skaits esot ievērojami lielāks. Cilvēki vienkārši neredz jēgu reģistrācijai, jo brīvu darbavietu pagastā nav. Kas gribēs tādu atrast, dosies darba meklējumos uz pilsētu. Tiesa, pagastā ir trīs gateri, kuros laiku pa laikam vajadzīgi strādnieki, tomēr kaut cik nopietnus darbiniekus atrast grūti. “Labi strādnieki darbu pārsvarā atrod pilsētās,” saka pagasta vadītāja.
Lielākā pagasta iedzīvotāju daļa strādā savās nelielajās zemnieku saimniecībās, kuru vidējā platība ir no 15 līdz 20 hektāru un tiek turētas divas trīs slaucamās govis. Visa saražotā produkcija paliek pašu patēriņam. Protams, pagastā ir arī daži turīgāki saimnieki. Piemēram, trīs saimniecībās attīsta bioloģisko lauksaimniecību, augsnes bagātināšanai izmantojot tikai organisko mēslojumu. Tā, kaut arī ļoti darbietilpīga, ir perspektīva nodarbošanās. Šīs saimniecības var cerēt uz ES subsīdijām. Viena no šādām saimniecībām (300 hektāru) atrodas uz Kurmenes un Skaistkalnes pagasta robežas. Tās saimnieki specializējušies graudkopībā un lopkopībā.
Labāk mazāk nekā nekas
Pagasta iedzīvotāju ienākumi ir nelieli. Vairākas ģimenes pārtiek vienīgi no bērnu pabalstiem. Tikai vienā no trijiem gateriem strādnieki saņem minimālo algu – 80 latu mēnesī. Abos pārējos ar biznesu iet daudz sliktāk, un strādnieku alga tur ir tikai no pieciem līdz desmit latiem nedēļā. Tomēr darbinieki ir apmierināti arī ar to – labāk kaut kas nekā nekas. Visturīgākie skaitās pensionāri un budžeta iestāžu darbinieki – skolā, feldšeru punktā, kultūras namā, bibliotēkā, robežpunkta filiālē un mežniecībā.
Skumjā īstenība
Par vietējo skolu Z.Smiļģe runā ar lepnumu un skumjām vienlaicīgi. Pirms diviem gadiem Kurmenes pamatskola atzīmēja savu 150. dzimšanas dienu. Tagad tur mācās 91 bērns. Kā jau daudzās lauku skolās, arī tur liela problēma ir klašu komplektēšana. Tāpēc 1. – 3. klašu audzēkņus nācies apvienot vienā klasē.
“Skola nav pat jāslēdz, ar laiku tā nomirs pati,” skumji joko Z.Smiļģe. Tāda ir realitāte. Jaunieši, absolvējuši pilsētas vidusskolu un vēlāk ieguvuši specialitāti, pagastā vairs neatgriežas. Pirms trim gadiem skola palika bez direktora – Pedagoģiskās augstskolas absolvents atteicās vadīt šo mācību iestādi, dodot priekšroku labi atalgotam darbam privātfirmā.
Robežas kuriozi
Pagastā pārsvarā dzīvo latvieši un lietuvieši. Starp viņiem neesot nekādu domstarpību. Visi nepilsoņi lietošanā ir saņēmuši zemi. Pagastļaudis labi sadzīvo cits ar citu un arī ar kaimiņiem viņpus robežas. Ar Lietuvu daudzus saista radniecības saites, tāpēc no 1993. līdz 1994. gadam bijis ne mazums robežpārkāpumu. Cilvēki pēc ieraduma vienkārši gājuši pāri Mēmelei, bet robežsargi viņus ķēruši un sodījuši. Tagad vietējie ar robežu esot saraduši un pāri tai ejot tikai atļautā vietā. Tuvākais robežas šķērsošanas punkts atrodas 13 kilometru attālajā Skaistkalnē.
Tomēr dažreiz dzīve robežsargiem uzdod visai sarežģītus pienākumus, jo nereti stingra likuma burta ievērošana ir pretrunā ar veselo saprātu. Z.Smiļģe stāsta, ka pagājušajā ziemā, kad bijis stiprs sals, kāda Lietuvas iedzīvotāja nelegāli pārgājusi upi, paciemojusies pie radiem, bet atpakaļceļā uz mājām nosalusi. Pēc pāris dienām viņas līķi atraduši Latvijas robežsargi. Kaut arī nosalušās sievietes māja atradusies viņā krastā tieši pretī nelaimes vietai, robežsargi nav klausījuši ļaužu lūgumam rīkoties saprātīgi un atdot mirušās līķi radiniekiem. Viņi mirušo aizgādājuši uz morgu simts kilometru attālajās Pļaviņās. Pēc tam radiniekiem bijušas problēmas nelaiķi nogādāt atpakaļ Lietuvā. Viss beidzies ar to, ka nelaiķe mūžamājas radusi Latvijas zemē… “Protams, likums ir likums, tomēr šādos gadījumos vajadzētu rīkoties cilvēcīgāk,” uzskata Z.Smiļģe.
Neskaidrība ar reformu
“Iestājoties ES, mēs esam nedaudz pasteigušies,” uzskata pagasta vadītāja, “jo ES birokrātiskās prasības ir neizpildāmas.” Nav skaidrības ar administratīvi teritoriālo reformu. Piemēram, valdības piedāvātajā variantā novada centram būtu jāatrodas Vecumniekos, kas ir pilnīgi citā rajonā. Piedāvātais variants nerada skaidrību par to, kā tiks sakārtotas valdības un pašvaldības iestāžu funkcijas. Šajā jautājumā nav vienprātības arī pagasta iedzīvotājiem. Zemnieki, kas dzīvo pagasta austrumpusē, par Vecumniekiem negrib ne dzirdēt. Viņiem izdevīgāk būtu, ja novada centrs atrastos 16 kilometru attālajā Jaunjelgavā. “Iespējams, tāda reforma turpināsies, kamēr vien būsim dzīvi,” spriež mūsu sarunas biedrene.
