Var ilgi stāstīt par to, cik skaista ir mūsu Zemgale. Un katra jauna tās apceļošana atklāj skaistus dabas stūrīšus un talantīgus, darbīgus cilvēkus.
Var ilgi stāstīt par to, cik skaista ir mūsu Zemgale. Un katra jauna tās apceļošana atklāj skaistus dabas stūrīšus un talantīgus, darbīgus cilvēkus.
Mēs devāmies uz leišmali, diviem Lietuvas pierobežas pagastiem – Vilci un Sesavu.
Māka dzīvot Vilcē
Padomju laikā nopērkamajās ģeogrāfiskajās kartēs Vilces vārds nav atrodams. Taču šāds ciems, kā liecina vēstures dokumenti, pastāvējis jau kopš 1426. gada. Pēc kara kolektivizācijas laikā Vilci pārdēvēja par Ausmu. Taču tas bija īslaicīgi. Jaunieši gan parasti Vilcē ilgi neuzturas – aiziet uz citām vietām, kur dzīves apstākļi ir daudzsološāki. Vilces pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Verenieks saka: “Patlaban Vilcē dzīvo mazliet vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku. Diemžēl jaunieši aizbrauc strādāt uz Jelgavu, Rīgu vai ārzemēm. Šeit paliek viņu vecāki, pusmūža cilvēki, kas reiz strādājuši lielfermās, kuras tagad stāv tukšas. Tagad paši iztiek, kā var. Daļa iedzīvotāju strādā pie kaimiņiem, kas saimnieko sekmīgāk un var samaksāt strādniekam divus trīs latus dienā un kaut ko graudā.”
Viena no jūtamākajām problēmām Vilcē ir transports. Autobusi brauc diezgan reti, un ceļš līdz Jelgavai un Rīgai daudziem ir par dārgu. Citi savu pagastu pamet uz nedēļu. Nostrādā piecas dienas Rīgā un tad brauc mājās. Arī tad, ja Vilcē būtu pienācīgs darbs, piemēram, Bandenieku iedzīvotājiem nokļūt līdz pagasta centram nebūtu viegli, jo attālums ir 12 kilometru. Tādēļ daudzi dzīvo tik vien kā no pensijas un bērnu pabalstiem. “Mums ir ļoti skaista daba, labi, atsaucīgi cilvēki, tāpēc ir ļoti grūti aizbraukt no Vilces uz visiem laikiem,” piebilst J.Verenieks.
Turpat līdzās Vilcē ir liela vēriena zemnieki, kas, audzējot cukurbietes, labību, attīstījušies ļoti strauji. Tādi ir Lielķivjāņu saimnieku Kanceru ģimene, Krūmaļu saimnieki Laščenko un vairāki citi. Turklāt Krūmaļu saimniece Irma Laščenko ir ļoti darbīga sabiedriskajā dzīvē, viņa ir ievēlēta par Sesavas luterāņu draudzes priekšnieci. Viena joma, kas Vilcē varētu gūt straujāku attīstību, pēc pagasta Padomes priekšsēdētāja domām, ir tūrisms. Droši vien vajadzētu vēl ieguldīt līdzekļus reklāmā, lai vairāk cilvēku uzzinātu par Zaķu pļavu Vilces upītes gravā, mastu priedēm un Ērgļu klintīm Svētes krastā.
“Kaliostro Vilcē”
Šādu lugu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados trimdā sarakstīja Mārtiņš Zīverts, kura bērnības un agrās jaunības takas ir cieši saistītas ar Vilci. No vēstures zināms, ka Vilcē 18. gadsimtā kādu laiku uzturējies Eiropas galmu dēkainis un avantūrists Kaliostro. Starp citu, Blankenfeldes muižā, kas ietilpst Vilces pagastā, plūškoka vīnu baudījis no revolūcijas izbēgušais Francijas troņmantnieks Luijs 18. Par spīti grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem, jau četras pirmizrādes piedzīvojis Vilces atjaunotais amatierteātris, ko vada pagasta bibliotekāre Regīna Deksne. Viņa ir arī pagasta laikraksta “Vilces Vēstis” redaktore. Pagasta tautas namā neatlaidīgi mēģina dejotāji un dāmu ansamblis “Vakarvējš”. Tautas nama vadītāja Gitija Šuķe ar lepnumu rāda par pagasta līdzekļiem izremontēto zāli un palīgtelpas.
“Māksliniekam vajag tikai maizi un krāsas”
Raimonds Līcītis ir rīdzinieks, bet kopā ar kundzi Vilcē dzīvo jau 22 gadus. Viņa sirdslieta ir glezniecība. Stils – franču impresionisms. Iedvesmas brīžos viņš radījis veselu klāstu ainavu, portretu, taču tās nevienam nav pārdevis. Iztika no savas lauku saimniecības. Raimonda kundze Ināra bijusi ģeoloģe, savulaik ekspedīcijās apceļojusi arī Krievijas tālākos nostūrus. Tagad viņa iemācījusies cept ozolzīļu maizi un šajā sakarā pat uzaicināta piedalīties televīzijas šovā.
Veiksmīgs šai ģimenei bija pagājušais gads, kad izstāžu zālē “Arsenāls” tradicionālajā izstādē “Rudens 2003” Raimonda gleznas guva augstu novērtējumu. Kopš tā laika tām ir radušies pircēji. Tātad – arī palielinājušies ienākumi, un pietiks naudas gan miltiem, gan krāsām. Māksliniekam pilnai laimei vairāk neko arī nevajagot.
***
Vilces laikazīmes
1705. gada 27. jūlijā Ziemeļu kara laikā pie Mūrmuižas notika kauja starp zviedru un krievu karaspēku. Zviedru pusē cīnījās septiņi tūkstoši vīru, no kuriem divarpus tūkstoši bija vidzemnieki. Grāfa Šeremetjeva vadītajās krievu vienībās bija 20 tūkstoši karotāju. Tomēr zviedri piespieda krievus bēgt, turklāt atņēma viņiem deviņus karogus un trīspadsmit lielgabalu. Abas puses kopā šajā kaujā zaudēja gandrīz astoņus tūkstošus dzīvību.
Šim vēsturiskajam notikumam Vilcē veltīti divi pieminekļi. Pirmais atklāts 1935., otrais – 1991. gadā.
1820. – 1822. gadā tika izveidots Vilces pagasts. Tolaik tajā dzīvoja 730 cilvēku – 363 vīrieši un 367 sievietes.
Vilces lepnums ir daudzbērnu ģimenes. Marutai un Persijam Rudem ir septiņi bērni, bet Birutai Petrovai un Armandam Vārslavam – astoņi. Abas ģimenes Ziemassvētkos viesojušās pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas.
Vilcē ir sava “Čaka iela”. Tā atrodas pie tautas nama starp “lielo ozolu un beidzamo bērzu”. Prostitūtas tur gan nav manītas, taču pagasta Padome izpildījusi valdības rīkojumu un pašvaldības teritorijā ir atzīmēta šī “sarkanā zona”.
