Anda ar Ēvaldu iepazinās, dejojot Lauksaimniecības universitātes deju kolektīvā «Kalve», 1978. gadā viņi svinēja kāzas un nodibināja Zeidmaņu ģimeni.
Anda ar Ēvaldu iepazinās, dejojot Lauksaimniecības universitātes deju kolektīvā «Kalve», 1978. gadā viņi svinēja kāzas un nodibināja Zeidmaņu ģimeni. Kopā jau pavadīti 20 gadi, taču dejošanu viņi nav pametuši.
Ēvalds dejo «Ritumā», bet Anda ir «Rituma» un «Diždanča» vadītāja. Dejo arī Andis un Zanda, vienīgi vecākais dēls Valdis to vairs nedara mācību dēļ.
Anda ir jelgavniece ceturtajā paaudzē, bet Ēvalds nāk no Viļķenes Limbažu pusē. Radi dzīvojot visos Latvijas novados, tāpēc katru vasaru bērni apciemo krustvecākus. Anda uzskata, ka tradīcijas ģimenei ir ļoti būtiskas, tad tu nedrīksti nebūt un nevari teikt, ka šoreiz brālim dzimšanas dienas dziesmiņu nedziedāsi. Tradīcijas ir kaut kas svēts un stabils. Un tikai tad var taisīt visādas variācijas, lai dzīve būtu interesantāka, lai atšķirtos darba dienas no svētku dienām. Kā teikusi Zenta Mauriņa, «galvenais nav piedzīvojums, bet gan pārdzīvojums».
Zeidmaņu ģimenē visi dzied dzimšanas dienas dziesmiņu. Tradīcija ir kopīgi ģimenes braucieni, arī kopā ar draugiem, kaimiņiem un deju kolektīva «Ritums» dejotājiem.
Dejošana «Ritumā» palīdzot kopt ģimeniskumu, jo uz sarīkojumiem ierodas visa ģimene, un dažkārt bērnu galds esot daudz garāks nekā vecākiem klātais. Anda smejas, ka arī «visa kišlaka» dzīve Nameja ielā esot interesanta un tradīcijām bagāta. Kopā tiek svinēti Jāņi un Ziemassvētki. Tradīcijas aizsākušās, kad vēl dzīvojuši kopmītnēs. Pēc tam visiem iedoti dzīvokļi, dzimuši bērni un draudzība turpinājusies jau nākamajā paaudzē. Ziemassvētkos tuvējā dīķi tiek iesaldēts ritenis, kam piestiprina garu koku un tā galā ragaviņas. Šajā karuselī tiek izvizināts gan jauns, gan vecs.
Ģimenei ir vajadzīgs kopīgi darāms darbs. Viņiem tā esot strādāšana dārzā. Bet sestdienās esot pirts vakari.
Anda un Ēvalds uzskata, ja grib dzīvot kopā, tad pat vissarežģītākā rakstura cilvēki atradīs kopīgu valodu. Anda smejas, ka viņi ne pēc viena horoskopa nederot kopā, bet divdesmit gadus esot viens otru izturējuši. Anda par savu vīru saka, ka nezinot nevienu darbu, ko Ēvalds neprastu. To liecina arī paša Ēvalda rokām iekārtotais un remontētais dzīvoklis. Andasprāt, Ēvalds ir cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Viņam esot milzīgas darbaspējas.
Ģimenē ideju ģenerators ir Anda. Vienīgi jāpanākot, lai tās kļūtu arī par Ēvalda idejām un tiktu realizētas.
Ēvalds uzskata, ka Anda ir ļoti, ļoti mērķtiecīga. Dažkārt pat tik ļoti, ka ķeroties pie tādiem darbiem, par kuriem ir skaidrs, ka īsti labi galā netiks.
Gan Ēvalds, gan Anda ir ļoti aizņemti cilvēki, tādi paši ir bērni. Abi mazākie mācās arī mūzikas skolā, bet Valdis tagad ir Rīgas komercskolas audzēknis.
Bērniem ir paredzētas dežūras virtuvē. Valdis gan teic, ka īpaši apzinīgi neviens tās nepilda. Dažkārt tiek rīkotas tīrīšanas kampaņas, bet citreiz darbojas filozofija: kurš nevar izturēt, tas lai vāc. Daudzi virtuves darbi tiek veikti, izmantojot tehnikas sasniegumus.
Pēc jautājuma, kas abiem dzīvē ir vērtīgākais, iestājas klusums. Anda saka:
Cilvēkam ir vajadzīga viņam pozitīva mikrovide gan ģimenē, gan darbā. Un šī vide ir jākopj kā puķe. Cilvēkam vajadzīgs darbs, jo citādi tu vienkārši izčāksti. Tā ir vērtība, ja vari ar prieku iet uz darbu un ar prieku doties mājās. Laime ir iekšējas izjūtas, kad esi saskaņā ar sevi un apkārtējiem. Īstenībā mums ir bail būt laimīgiem. Dažkārt paiet gadi un mēs sakām, jā, tad gan biju laimīgs, bet tajā brīdī to nemaz nenovērtējam. Liela nelaime ir tā, ka bieži bļaujam pēc tā, kā mums nav, un nepriecājamies par to, kas ir.
Ēvalds uzskata, ka viņam vērtība ir tas, ko viņš ir izdarījis. Ģimenes nodibināšana ir darbs, un attiecību uzturēšana ir darbs. Dzīvokļa izremontēšana un dārza sakopšana ir vērtība, jo viss veikts ar paša rokām.
Gan Anda, gan Ēvalds gribētu māju. Anda grib vasaras māju, kur kādreiz pulcēsies bērni un mazbērni. Ēvalds grib uzcelt māju pats ar savām rokām.
