Šķiet, ka Viestarda Šimkus koncerts Jelgavas Mūzikas vidusskolas zālē aizritēja putna spārna vēziena vieglumā.
Šķiet, ka Viestarda Šimkus koncerts Jelgavas Mūzikas vidusskolas zālē aizritēja putna spārna vēziena vieglumā.
Ar apskaužamu improvizatorisku burvību aizritēja visi programmā pieteiktie opusi – Friderika Šopēna variācijas par Mocarta operas “Dons Žuāns” tēmu, F.Lista – B.Stāvenhāgena 12. ungāru rapsodija, Morisa Ravēla “Alborāda” (no cikla “Atspulgi”) un V.Šimkus kompozīcijas. Liela koncentrēšanās raksturoja F.Šopēna variācijas, kurās skanēja operiski viegli plastiskā Dona Žuana un Cerlīnas dueta tēma. Ja veidotu Mocarta melodiju topu, šī noteikti būtu pirmajā desmitniekā. Atskaņojumā viss bija zīmēts gaišās krāsās. V.Šimkus parādīja teicamu skaņdarba formas izpratni, brīnišķīgas, smalki tvertas dinamiskas krāsu maiņas. Kad V.Šimkus spēlē Šopēnu, viņa priekšnesums ir savdabīgs, pat netradicionāls.
F.Lista pianisms ir ietekmējis M.Ravēla daiļradi. Tokātiski spriegi, brīžiem mazliet pat barbariski izskanēja “Alborāda”, vidusdaļas drūmo kolorītu notušējot. V.Šimkus šo kompozīciju risināja lielās līnijās, un jāteic, ka pārliecināja. Un tad F.Lista – B.Stavenhāgena 12. ungāru rapsodija. Kā komentārā pirms tās atskaņojuma izteicās V.Šimkus, “garlaicīgi spēlēt notīs uzrakstīto”. Bet ko dod B.Stāvenhāgena un arī V.Šimkus redakcija (atklājās, ka tā tapusi no audioieraksta)? Citu skatu punktu uz jau ierastu skaņdarbu, kas tagad skan blīvāk, piesātinātāk ar iespēju vēl spilgtāk, žilbinošāk parādīt pianistu virtuozitātes gaismā. Klausoties Lista rapsodiju, nodomāju – varbūt šī enerģija ir no cita laika? Spēlējot tik nopietnu un sarežģītu programmu, vajadzīga krietna fiziskā izturība, spēks un veiklība. V.Šimkus ar visu tika veiksmīgi galā, rādot, ka joprojām pēc panākumiem 12 starptautiskos konkursos, atzīšanas par 2003. gada cilvēku Latvijā, Lielās mūzikas balvas iegūšanas un kompaktdiska ierakstīšanas strādā pamatīgi, mērķtiecīgi, sevi netaupot.
No seniem laikiem pianists ir bijis arī improvizators, kas ir tikai pussolis līdz kompozīcijai. Azartiski izskanēja Mocarta “Turku maršs” – “greizās” skaņās un ritmos, liekot uz visu paskatīties ar smaidu. Gaišā lirikas smeldze bija manāma “Pūt, vējiņi” atskaņojumā. Izcili monotona, askētiska “Lattelekom” tēma, ko pianists apvija fantastiskā romantikas plīvurā. Tēma, mākslinieks un laiks? Koncerts bija labi apmeklēts, atsaucība neviltota. Šis klaviervakars noteikti ir spožs dārgakmens Jelgavas mūzikas dzīvē.
