Ikdienišķā gaisotne, kas vairumā Jelgavas grāmatu krātuvju valdīja nesenajā Bibliotēku nedēļā, neviļus lika uzdot jautājumu, vai šāda bibliotēku un to darba popularizācijas akcija maz ir tik nepieciešama.
Ikdienišķā gaisotne, kas vairumā Jelgavas grāmatu krātuvju valdīja nesenajā Bibliotēku nedēļā, neviļus lika uzdot jautājumu, vai šāda bibliotēku un to darba popularizācijas akcija maz ir tik nepieciešama. Vai tiešām kādam ziņas par to, kur atrodas viņa dzīvesvietai tuvākā bibliotēka un ar ko tās pakalpojumi atšķiras, teiksim, no grāmatveikala, antikvariāta un citām komerciestādēm, varētu būt jaunums. Izrādās – var gan, kā liecina bibliotēkas “Pārlielupe” vadītājas Aelitas Kalniņas stāstītais: “Kādā lietainā pēcpusdienā divi līdz šim pie mums neredzēti cilvēki vienkārši ienāca paskatīties, kas te notiek. Omulīgā gaisotnē, izskatījuši laikrakstus, uzdeva man jautājumu par iespēju pierakstīties par bibliotēkas lasītājiem, un liels bija viņu izbrīns, izdzirdot par pierakstīšanās samaksu – 20 santīmu. “Kā tik maz un vai par katru ienākšanu nav jāmaksā? Agrāk taču tā bija.” Agrāk, tas nozīmē – pirms gadiem desmit, kad šeit mūsu vietā bija bibliotēka klubs “Vega”, kas grāmatas iepirka Krievijā ar RAF rūpnīcas darbinieku palīdzību. Tā bija privātpersonu entuziastu grupa, kas nodrošināja mikrorajona iedzīvotāju lasītvēlmi par attiecīgu samaksu. Kluba vairs nav, bet mūs joprojām pārsteidz iedzīvotāju neziņa.” Un atliek vienīgi piebilst: kamēr būs iespējamas tādas situācijas kā aprakstītā, jautājumu par grāmatu krātuvju pakalpojumu skaidrošanas un popularizēšanas lietderīgumu lieki pat uzdot, kur nu vēl apšaubīt.
