«Dzīves skaistākie brīži man saistās ar mazbērniem,» saka Ārija Matisone, kad kopā ar vīru Gunāru aizvadīti 47 gadi, kad bērniem Guntai un Oskaram jau savas ģimenes.
“Dzīves skaistākie brīži man saistās ar mazbērniem,” saka Ārija Matisone, kad kopā ar vīru Gunāru aizvadīti 47 gadi, kad bērniem Guntai un Oskaram jau savas ģimenes.
Nu jau piecus gadus Ārija un Gunārs Matisoni vada nelielā privātmājiņā. Dārzā zied Ārijas kundzes stādītās puķes, baltās kupenās slīgst ķiršu koki, un dzīve iegājusi rāmākā gultnē. “Ai, kā nevarēju sākumā pierast! Vīrs iet darbā, bet es pa māju vien,” mazliet tā kā pasūrojas ziedošā dārza saimniece. Tomēr turpmākajā sarunā atklājas, ka dzīvē joprojām netrūkst ne ģimeniskas, ne sabiedriskas rosības. Sirdi priecē mazmeitas Ilzes apņēmība studijās un darbā. Kad ciemos ierodas otrklasnieks Artūrs, ir jāspēj iesaistīties dažādās spēlēs, bet trīsgadīgais vīriņš Ernests tā vien gaida, kad varēs atkal nonākt vecmāmiņas stāstīto pasaku pasaulē. Tad vēl koris Sv.Vienības draudzē Jāņa baznīcā. Galu galā šādā ritmā nemaz ne tik bieži vairs iznāk apciemot bijušos kolēģus pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā. Nākamnedēļ gan šāda tikšanās noteikti būs – šoreiz pat vairāk pēc pašu darbabiedru iniciatīvas, jo Ārijas kundzes apaļo jubileju viņi netaisās aizmirst. Bet tas nozīmē, ka būs vēl viena sirsnīgu, jauku un arī jocīgu atmiņu reize, jo trīsdesmit gados, ko Ārija Matisone aizvadījusi Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas amatā, piedzīvojumu nav trūcis. Ar bērna raudām aiz sienas
Nebūs daudz pārspīlēts, ja teiksim, ka Ārija Matisone salaulājusi vai pusi Jelgavas. “Kad sāku strādāt, mums bija trīs nelielas istabiņas Skolotāju ielā. Blakustelpās bija dzīvokļi ar saviem trokšņiem. Gadījās, ka laulību ceremonijas laikā bērns raudāja aiz sienas…” Ārijas kundze atceras sešdesmito gadu sākuma pieticību. “Bet pēc tam šo pašu mazuli es salaulāju,” īsā atmiņu epizode beidzas ar smaidu, kas nepārprotami liecina – ir bijis prieks stāvēt līdzās cilvēkiem viņu dzīves nozīmīgākajos brīžos.
Laulības rūpnīcās un kultūras namos
“”Zaksā” (kā agrāk saīsināti dēvēja civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas) sāku strādāt 1959. gadā, bet no 1961. gada – par vadītāju. Tolaik sāka ieviest jaunu tradīciju – laulību ceremoniju un kāzas uzņēmumā. Iepriekšējā vakarā sarakstītie laulību dokumenti līdzi – un braucam uz cukurfabriku! Laulājām gan krievus, gan latviešus, valodu, kādā noturēt ceremoniju, izvēlējās jaunais pāris. Krieviski sākumā mācījos tekstus no galvas. Viesu šādās darba kolektīvā rīkotās kāzās parasti bija daudz, neierastā vietā arī satraukums lielāks. Joprojām palicis prātā, kā reiz tādā situācijā pēkšņi nevarēju un nevarēju atcerēties dzejas rindā nākamo vārdu. Bālēju un bālēju arvien vairāk, līdz beidzot atcerējos, bet tas bija tāds pārdzīvojums, ka tūlīt pēc ceremonijas sadabūju mašīnu un steigšus uz māju, pirms vēl kāds mani uzrunājis.”
Kādus desmit gadus pastāvējusi, tāda kolektīvo kāzu maniere kaut kā beigusies “pati no sevis”. “Laikam jau mūsu iestādes telpās laulības tomēr šķita svinīgākas,” spriež Ārija Matisone, piebilstot arī, ka šā svinīguma radīšanā ielikts ne mazums pūļu. “Gājām Rīgā rīkotajos kursos, braucām pēc pieredzes pie kolēģiem, pašas gādājām par telpu iekārtojumu, ceremonijā iesaistījām mūziķus un dzejas lasītājus.”
50 pāru vienā Vecgada vakarā
Tagad, kad jaunie vairs nav tik naski stiprināt savu kopdzīvi ar laulības saitēm, var tikai pabrīnīties par kāda Ārijas kundzes Vecgada vakara stāstu. “Tas bija, kad uzcēla jauno kultūras namu. Vecgada vakarā laulībām bija pieteikts 50 pāru, un ceremonija notika jaunatklātajā namā. Visu iepriekšējo nakti rakstīju apliecības, liku pasēs zīmogus un domāju – kaut nu tikai visi arī ierastos. Nākamajā dienā kolēģe bija saslimusi, nācās palīgos aicināt apkopēju. Gāja gandrīz kā pa konveijeru. Viņa tikai noprasa uzvārdus, es sameklēju dokumentus… Vienas laulības latviski, vienas krieviski, divas latviski, divas krieviski. Orķestris spēlēja, televīzija no Rīgas uzņēma. Bija skaisti, bet grūti gan. Deviņos no rīta sākām un desmitos vakarā beidzām. Pārnācu mājās un likos gulēt. Pusnaktī gan Gunārs mani pamodināja: tā taču nevar, Jaunais gads nomodā jāsagaida, citādi nākamajā visu gadu gulšņāsi!”
Ārijas kundze nenoliedz, ka Gunārs viņas darba dzīvē ir bijis liels atbalsts. Saprotošs, kad tajā nācies pavadīt arī sestdienas un dažu labu svētku dienu. Izpalīdzīgs, kad darba telpām bija jāatved mēbeles vai krāsnīm jāgādā malka.
Šķirt vai samierināt – atbildīgs lēmums
Savulaik Dzimtsarakstu nodaļas pienākumos bijis ne tikai laulāt un aizpildīt civilstāvokļa aktus. Notika arī svinīga bērniņu reģistrācija, rīkoja saderināto un jauno ģimeņu vakarus, sudraba un zelta kāzas. Bija arī laiks, kad Dzimtsarakstu nodaļā varēja šķirt laulību tie pāri, kuru ģimenēs nav bērnu.
“Faktiski tā bija liela atbildība,” spriež toreizējā nodaļas vadītāja. “Centāmies ar atnākušajiem nopietni un no sirds izrunāties, nereti izdevās strīdniekus arī samierināt. Un bija prieks vēlāk bērniņa reģistrācijā sastapties ar tādu laimīgu pāri, kas saka paldies par labo padomu.”
Garajā darba mūžā gan nācies pieredzēt ne tik priecīgus gadījumus. Piemēram, līgavainis it kā aizbrauc pēc pušķa un vairs neatgriežas, vai arī – brīdī, kad jāsaka jāvārds, pagriežas un iet pa durvīm ārā. “Vedēji un vecāki skrien pakaļ, ir gadījies, kad pierunā, ir arī, kad nepierunā.” Kas kuro reizi labāk – to vēlāk dzīve pierāda, bet nojausma par jaunā pāra iespējamo saderību vai nesaderību pēc ilgākiem darba gadiem izveidojoties arī laulību ceremonijas vadītājai.
Ne pareizāk, ne nepareizāk, bet citādi gan
“Kad bērniņš bija sevi pieteicis, tad gan visbiežāk jaunie ļaudis izšķīrās par laulībām,” salīdzinot ar pēdējiem gadiem, kad teju vai puse mazo jelgavnieku dzimst laulībā nereģistrētiem vecākiem, Ārija Matisone spriež, ka ir mainījusies attieksme pret oficiāli noformētām attiecībām. Pārdomu vērts varētu būt arī nelielais baznīcā noslēgto laulību skaits: lielākajai daļai tas nozīmē arī kristības, iešanu iesvētes mācībā un pašas iesvētības, nopietnus savas dzīves izvērtēšanas procesus, kam jaunie ļaudis ne vienmēr ir gatavi.
Tomēr Ārijas kundze šiem jautājumiem nepievēršas kritiski un ar norādījumiem nejaucoties arī savu bērnu ģimenes dzīves modeļos. “Izrunājamies par visu ko, bet neaizrādu. Šķiet jau, ka mēs savus bērnus citādi audzinājām. Varbūt stingrāk, bet vai pareizāk? – laiks iet uz priekšu, un šīs lietas nevar tieši salīdzināt.”
Šodien bērni un mazbērni ar mīļumu un pateicību sveiks savu mammu un vecmāmiņu apaļajā dzimšanas dienā, un tās atkal būs izjūtas, ko Ārija Matisone glabās sirdī līdzās savas dzīves skaistākajiem brīžiem.
