Pagājušajā nedēļā valstiski svarīgākais notikums, protams, bija Latvijas uzņemšana ES. Cik tas būs ekonomiski izdevīgi – rādīs laiks.
Pagājušajā nedēļā valstiski svarīgākais notikums, protams, bija Latvijas uzņemšana ES. Cik tas būs ekonomiski izdevīgi – rādīs laiks. Uzskatu, ja cilvēks prot radoši domāt un spriest, viņš pratīs izmantot arī jaunās iespējas. Bažas rada tas, ka, atveroties šiem lielajiem vārtiem, daudz jaunu, talantīgu cilvēku varētu atrast izdevīgus ceļus kaut kur tālu Eiropā, nevis Latvijā. Noteikti ir palielinājusies drošības izjūta – esam kā lielam brālim paspārnē. Arī manā ģimenē tāpat kā daudzās citās ir piedzīvotas izvešanas, ciešanas, ko sagādāja okupācija. Vecaistēvs, kas pirmās Latvijas laikā strādāja Jelgavas cietumā, tika izsūtīts 1941. gadā un gāja bojā “lēģeros”. Vecāmāte ar trim bērniem arī nokļuva Sibīrijā. Lai gan vēlāk atgriezās Latvijā, viņas dzīve bija izpostīta. Es tagad daudz paļāvīgāk domāju, ka maniem bērniem būs drošāka, perspektīvāka nākotne.
Skatoties pa skolas logu, priecē rosība jaunās sporta halles būvniecībā. Jau ap Ziemassvētkiem sporta stundas mūsu skolā notiks jaunā kvalitātē. Līdz šim viena klase darbojās sporta zālē, bet pārējās divas – skolas gaiteņos. Turklāt vienā klasē parasti ir vairāk nekā trīsdesmit bērnu. Kā lai sastāda visiem pieņemamu stundu sarakstu! Vieglāk kļuva tikai aprīļa vidū, kad varēja sākt darboties stadionā.
Mācību gads tuvojas noslēguma pārbaudījumiem. Mūsdienās skolēniem pārbaudes darbos prasa ne tik daudz zināšanas, kā prasmes tās izmantot. Esam vecākiem teikuši, lai neuztraucas, ka viņu dēls vai meita uz 9. vai arī 12. klases latviešu valodas un literatūras eksāmenu aizies no rīta deviņos, bet mājās atgriezīsies varbūt tikai piecos pēcpusdienā. Rakstu daļa vien ilgs četras stundas, pēc neliela pārtraukuma notiks mutiskās pārbaudes, kurās jāveido dialogi, jāstāsta par kādu paša izvēlētu problēmu un daudz kas cits. Kā latviešu valodas skolotāja domāju, ka mūsu skolēni ir pietiekami sagatavoti, lai ar šiem uzdevumiem tiktu galā labi, taču tas būs ļoti nogurdinoši.
Šī nedēļa noslēdzas ar Mātes dienu. Mēs, latvieši, neesam tie, kas viens otru sveic skaļi. Mātes diena reizē ir arī klusa piemiņas diena vecmāmiņu atcerei. Svētkos visa ģimene esam kopā. Mūsu mājās Dobelē allaž ir torte, taču par svētku galdu galvenokārt rūpējas tēvs. Meita, kurai nu jau ir trīspadsmit gadu un kura mācās gan Dobeles Valsts ģimnāzijā, gan arī Mākslas skolā, parasti uzzīmē vai izveido kādu svētku pārsteigumu. Kā nu var, viņai piepalīdz arī trīsgadīgais brālītis. Pērn kā mīļa dāvana man tika pasniegts māla veidojums – ar papīru skaisti aplīmēta vardīte. Taču vienmēr šī velte top kā noslēpums – tad, kad neesmu mājās. Nav ne jausmas, kādas idejas tiks īstenotas šoreiz.
