Ievērojams darba vietas nomas maksas sadārdzinājums ne vienā vien Jelgavas skaistumkopšanas salonā izraisījis pašnodarbināto frizieru neapmierinātību un pāriešanu darbā uz saloniem, kur piedāvā izdevīgākus nosacījumus.
Ievērojams darba vietas nomas maksas sadārdzinājums ne vienā vien Jelgavas skaistumkopšanas salonā izraisījis pašnodarbināto frizieru neapmierinātību un pāriešanu darbā uz saloniem, kur piedāvā izdevīgākus nosacījumus. Frizieres uzskata, ka pagaidām maksas paaugstinājumam nav pamatojuma. Salonu
īpašnieki savukārt nepiekrīt, ka viņi izmaksu palielinājumu kompensējot tikai uz frizieru rēķina vien.
Jelgavā lielākā daļa frizieru strādā kā pašnodarbinātas personas, salonu īpašniekiem maksā nomas maksu par vietu vai procentus no ieņemtās naudas (galvenokārt jaunie frizieri bez sava klientu loka). Dažos centra salonos šā gada pirmajos mēnešos nomas maksa sadārdzinājusies vairāk nekā par 50 procentiem.
Kad sadarbība kļūst neiespējama
“Līdz šim mēnesī maksāju 75 latus. Kopš aprīļa saimniece prasa 40 latu vairāk. Arī krāsas un matu kosmētiku tagad izdevīgāk pirkt veikalā, nevis pakļauties saimnieces noteikumiem. Elektrība nav kļuvusi dārgāka, tāpēc nomas maksas palielināšanu nevar uzskatīt par pamatotu,” stāsta kāda atzīta friziere ar noturīgu un plašu klientu loku. Viņa Jelgavas frizētavā klientus apkalpo divas dienas nedēļā. Tagad viņa atradusi salonu, kur nomas maksa nav mainīta. Saimniece savulaik pret meistarēm bijusi strikta, taču, kad piedzīvojusi, ko nozīmē zaudēt labas speciālistes, apzinājusies savas kļūdas un nostāju mainījusi.
Aptaujātās frizieres (visas zināmu apsvērumu dēļ nevēlējās atklāt savu vārdu) atzīst, ka, būdamas meistares ar stāžu, nevar atļauties strādāt par pusvelti vai arī prasīt klientu maksātspējai neatbilstošas cenas. Tiesa, izcenojumus klientiem galvenokārt nosaka saimnieks un tie salonā ir vienādi, neatkarīgi no tā, par kādiem nosacījumiem ar īpašnieku vienojies katrs meistars atsevišķi. Frizieri domā, ka saimnieki izmaksu un dzīves dārdzību cenšas kompensēt tikai uz viņu rēķina. Ne viens vien pakalpojumu sniedzējs norāda, ka dažkārt saimnieks visai augstprātīgi diktē savus noteikumus, neuzklausa meistarus, ignorē uzaicinājumus uz sapulcēm. Ar šādu attieksmi arī panākt kompromisu ir grūtāk, tāpēc turpmākā sadarbība dažkārt kļūst neiespējama.
Nevar būt tikai nosacījumi bez garantijām
“Viss ir saprotams: kredīti jāatmaksā, telpas jāuzlabo, tomēr vajadzības jāsamēro ar iespējām, jāizrunājas, jārēķinās gan ar klientu, gan mūsu maksātspēju. Pat īpašnieces, kas savulaik pašas bijušas frizieres un zina, ko tas nozīmē, izliekas vai tiešām negrib saprast darba veicējus. Būtu citādi, ja īpašnieks būtu darba devējs, maksātu par mums nodokļus. Taču tagad ir tikai nosacījumi, bet garantiju – nekādu. Nodokļus maksājam kā individuālā darba veicējas, bet sociālās garantijas – slimības pabalsts, atvaļinājuma nauda, pabalsts bezdarba gadījumā – mums nepienākas. Ir saloni, kur galvenokārt izmanto speciālistus, kas tikko beiguši skolu. Jaunajiem nav viegli iekārtoties pastāvīgā vietā, tāpēc arī viņi visbiežāk piekrīt saimnieku nosacījumiem. Priecājas, ka dienā divus latus nopelna vai pat strādā “pa nullēm”, ikdienā iztikt palīdz vecāki. Bet ne jau visi var atļauties sponsorēšanu.”
Frizieres pieļauj, ka, turpinoties cenu kāpumam un saimnieku diktātam, aizvien plašāka būs prakse, ka meistari ar čemodāniņu dosies klientus apkalpot uz mājām, jo pie mums cilvēki ir pieraduši rūpēties par sevi, sekot izskatam. “Rīgas cenas ir “skaistas”, Jelgavā cilvēki tādas summas nespēj un nespēs maksāt.”
Attiecības – nūja ar diviem galiem
Aptaujātās salonu īpašnieces neatzīst, ka šogad pakalpojumu cenas būtu mainījušās, kāpums esot niecīgs un saistīts galvenokārt ar elektrības sadārdzināšanos. Taču tā nav izteikta. Procentuāli, kad nelielā salonā agrāko 13 – 14 latu vietā par elektrību mēnesī jāmaksā nedaudz virs 20 latiem, starpība ir nopietna, bet naudas izteiksmē nepilni desmit lati nav tik liela summa, lai tā būtiski ietekmētu pakalpojuma izmaksas. Dažviet atzīst, ka katra pakalpojuma pozīcijas cena augusi par 50 santīmiem. Citviet cenas joprojām neesot mainījušās. Pašlaik visi gaida, kā mainīsies parfimērijas cenas, jo pagaidām firmas piedāvā iepriekšējos krājumus. Visticamāk, sadārdzinājums gaidāms rudenī. Tiek prognozēts, ka pakalpojuma cenas palielināsies vismaz par divdesmit procentiem.
Arī nosacījumi frizieriem neesot būtiski mainījušies. Vidēji vietas nomas maksa pilsētā esot 70 – 80 latu mēnesī. Dažos salonos tā ir tikai 50 latu, savukārt citos pārsniegusi simts latu robežu. Tas, ka īpašnieki varot darīt, kā grib, esot tikai šķietamība, jo salonu ir daudz, jārēķinās ar konkurenci. Īpašnieki zūdās, ka grūti panākt, lai frizieri ievēro darbalaiku, izpilda rīkojumus. “Viņi neuztraucas, ka paliks bez vietas, bez darba jau nebūs – viņu atplestām rokām pieņems citā salonā. Frizieriem pašiem patīk staigāt no vienas vietas uz citu.” Īpašnieki gan arī atzīst, ka frizieriem kā pašnodarbinātām personām šogad būtiski palielinājies nodokļu slogs, taču visas sociālās garantijas, kas pieejamas darba ņēmējiem, netiek nodrošinātas.
Atbildību var prasīt no algota darbinieka
Viena no retajām īpašniecēm, kas ar frizierēm noslēgusi darba līgumus, ir Evija Butevica. Viņai pieder trīs saloni, un viņa ir pārliecināta, ka tas ir izdevīgākais attiecību veids. Pieņemot darbā, no cilvēka var prasīt atbildību. Var prasīt, lai darbā ierodas noteiktā laikā, nevis, kad pašam gribas. Var pieprasīt, lai tiktu izmantoti vienreizējās lietošanas peņuāri un cimdi, lai lietotu, piemēram, “Wella” matu laku, nevis par 90 santīmiem nopērkamo. Tas ļauj nodrošināt arī kvalitatīvāku klientu apkalpošanu. “Ja frizieri nomātu tikai vietu, viss minētais būtu viņu ziņā un man kā salona īpašniecei būtu vairāk ar klientu apkalpošanu saistītu problēmu. Tagad darbiniekus, kas neievēro darba režīmu vai citus norādījumus, esmu tiesīga atbrīvot no darba.” Bieži tas nenotiek, tomēr bez sankcijām iztikt nevar. Ar kādu frizieri nācies šķirties, jo viņa pēc klienta apkalpošanas kasē nav iemaksājusi naudu, cita sistemātiski ignorējusi darba laika sākumu septiņos no rīta.
Labs meistars ar stabilu klientu loku uz darba līguma pamata mēnesī par darbu varot saņemt 200 – 300 latu “uz rokas”. Frizieris ar vidēji lielu klientu skaitu varot rēķināties ar 150 latiem. Viņiem regulāri jāattīsta meistarība (kursu apmeklēšana u.tml.), kas jāapmaksā no saviem līdzekļiem. Arī profesionālie instrumenti jāpērk par savu naudu.
Iesācējiem sanāk vidēji 60 – 120 latu. Viņiem tiekot doti trīs mēneši, lai iestrādātos un pēc tam aktīvi sāktu pilnveidoties, jo Amatu skolā, no kurienes jaunie darbinieki visbiežāk nākot, jaunākās metodes tomēr neesot iemācītas. Rīgas kursi šinī ziņā esot pārāki. Lai tā īsti iestrādātos, iegūtu savu klientu loku, nepieciešami vismaz trīs gadi.
