Arvien vairāk jauniešu studiju gados labprāt izvēlas braukt uz ārzemēm, nevis meklē darbu tepat – Latvijā.
Arvien vairāk jauniešu studiju gados labprāt izvēlas braukt uz ārzemēm, nevis meklē darbu tepat – Latvijā. Pēc vairākiem svešā zemē pavadītiem mēnešiem atsauksmes ir dažādas, tomēr cerība, ka no Anglijas vai kādas citas Eiropas attīstītās valsts varēs atvest vismaz pāris tūkstošu, nezūd.
“Tas ir atkarīgs no veiksmes – dažiem paveicas, citiem ne. Nevar jau zināt, kas saimnieks būs par cilvēku! Turklāt kuram studentam Latvijā par trijiem vasarā nostrādātiem mēnešiem maksās lielu naudu?” spriež Gita no LLU Ekonomikas fakultātes. Arī viņa pagājušovasar izmantoja Lauksaimniecības universitātes piedāvāto iespēju un ar programmas “Hops” starpniecību trīs mēnešus pavadīja Anglijā.
Saimnieku iepazinām pēc divām nedēļām
Uz Angliju izlēmu braukt, jo vēlējos piedzīvot ko jaunu, redzēt, kā tur viss notiek un, protams, nedaudz nopelnīt. Nevarētu teikt, ka mums, strādniekiem, paveicās ar fermas saimnieku, patiesību sakot, mēs tikai pēc divām darba nedēļām uzzinājām, kas viņš ir. Saimniekam bija pilnīgi vienalga, kas mēs esam un no kurienes. Kontaktējāmies ar vienu slovāku puisi, viņš fermā pildīja koordinatora pienākumus – uzraudzīja darbu, iekasēja naudu par karavānām utt.
Vidēji nedēļā bija viena brīvdiena, darbadienā strādājām astoņas stundas – no astoņiem rītā līdz kādiem četriem pieciem vakarā. Vasaras karstākajā laikā – no sešiem rītā līdz pusdienlaikam.
Mūsu pamatdarbs bija lasīt zemenes, taču darījām arī citus lauksaimniecības darbus – lasījām un šķirojām avenes, stādījām zemenes, vācām kartupeļus, sparģeļus, mellenes, jāņogas utt. Visizdevīgākais bija stundu darbs – maksāja par nostrādātajām stundām. Mazāk varēja nopelnīt par zemeņu lasīšanu un aveņu šķirošanu – samaksa atkarīga no pielasīto kastu skaita. Tie, kas fermā strādāja jau vairākus gadus, zināja, ka jālasa lielās zemenes, bet sīkās jāatstāj – tā daudz ātrāk var piepildīt kastes, turklāt lielās ogas ir daudz smagākas. Mēs, meitenes no Latvijas, rūpīgi vācām arī sīkās ogas, tādēļ saņēmām mazāk. Neviens jau neteica, kā vairāk nopelnīt.
Pirmajās nedēļās lielās un skaistākās ogas metu mutē. Pa vasaru tā atēdos, ka pēc tam ilgu laiku nevarēju paskatīties uz zemenēm un avenēm.
Zemeņu lasīšana – nogurdinoša un apnicīga
Fermas īpašniekam bija veikaliņš “Pick your own” – pircēji nāca uz lauku, paši salasīja sev zemenes, avenes, citas ogas vai dārzeņus un pēc tam pie kioskiņa samaksāja par to. Nekur citur tādu veikaliņu nebiju redzējusi.
Fiziski vissmagākais, nogurdinošākais un laika ietilpīgākais darbs bija zemeņu lasīšana. Lai kaut ko nopelnītu, vagā nevarēja tupēt, nācās ogas lasīt, kājās esot, ar saliektām mugurām. Mums nebija noteikta summa, ko maksātu par pielasītu zemeņu kasti. Katru reizi tā atšķīrās – cenu noteica saimnieks nākamajā dienā. Ja kāds bija “izcēlies” un salasījis daudz vairāk ogu, tātad pārējie bijām slinkojuši, un samaksa bija mazāka.
Nedēļā vidēji varēja nopelnīt vairāk par 150 angļu mārciņām (aptuveni tikpat iznāk latos). Meitenes pelnīja mazāk, jo puišiem bija vairāk stundu darbu – viņi izvadāja ogu kastes pieņēmējiem un uz veikaliem, kā arī darīja fiziski smagākus, taču finansiāli izdevīgākus darbus. Par papildu stundām, kā bija rakstīts līgumā, mums nemaksāja. Reiz, kad darba laiks sniedzās pāri astoņām stundām, prasīju saimniekam, vai mums maksās dubultā, kā noteikts līgumā. Atbilde bija strikta: “Negribi strādāt, ej uz karavānām.”
Lētā pārtika ne pēc kā negaršo
Strādniekiem bija jādzīvo karavānās. Iesākumā vienā tādā mitām četras meitenes, taču tās stāvoklis bija briesmīgs – šauri un neērti. Lai tiktu pie labākiem dzīves apstākļiem, piekritām četrvietīgā karavānā dzīvot sešatā. Tā bija jauna un daudz ērtāka, ne salīdzināt ar iepriekšējo.
Reizi nedēļā mūs veda uz lielveikalu. Latvijā nekad nepirku lēto un nekvalitatīvo pārtiku, savukārt Anglijā nekas cits neatlika – kvalitatīva tur maksāja ļoti dārgi. Savukārt lētās pārtikas cenu līmenis līdzinājās mūsu cenām. Šī pārtika garšoja briesmīgi – piens bija negaršīgs, rupjmaizi vispār nevarēja nopirkt, vārdu sakot, ēdamais, ko varējām atļauties, bija nebaudāms.
Brīvajā dienā braucām ekskursijā. Bieži devāmies uz Oksfordu, kas bija piecu kilometru attālumā no mūsu dzīvesvietas. Arī Londona nebija tālu – tur bijām kādas pāris reizes.
Vagas otru galu nevarēja redzēt
Sākumā mana prioritāte bija naudas pelnīšana, bet drīz vien tā mainījās. Braucot uz Angliju, mērķis bija nopelnīt datoram. Mamma sacīja, ka diez vai tas izdosies, jo man nav tik liela fiziski smaga darba pieredze. Es viņai atteicu: “Nekas, notupšos vagā, iedomāšos, ka tās otrā galā stāv mans dators, un vicošu uz priekšu.” Aizbraucu uz Angliju, nostājos vagas vienā galā, taču otru nevarēju saskatīt. Pēc kāda nostrādāta laiciņa iecere nopirkt datoru izčabēja tāpat kā cerība lauka malā saskatīt vagas otru galu.
Lielu daļu nopelnītās naudas iztērēju turpat uz vietas. Dārgs prieks bija ekskursijas, tās sev neliedzām. Nopirku nepieciešamās lietas, kā arī uz mājām atvedu daudz suvenīru.
Kaut gan saimnieka attieksme pret mums bija kā pret niecībām un arī darbs nebija no vieglajiem, vasaru pavadīju ļoti jauki un interesanti. Lēmumu braukt uz Angliju nenožēloju, arī otrreiz neatteiktos to darīt. Vienīgais, zemenes gan vairs negribētu lasīt. Tā bija interesanta pieredze.
***
Ja meklējat darbu ārzemēs
Laikrakstu sludinājumos darbu ārzemēs visbiežāk piedāvā nereģistrētas firmas – nav nekādu garantiju, ka darbs tiešām tiks atrasts, toties ir garantija, ka no zināmas naudas summas jums būs jāatvadās. Lai no tā izvairītos, vēlreiz atgādinām, kas jāievēro, meklējot darbu ārzemēs ar privātfirmu starpniecību.
Firmai jābūt licencētai. To apliecina Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegta licence, kurā noteikts, kādā valstī firma ir tiesīga iekārtot darbā un cik ilgi šī atļauja derīga.
Šādus pakalpojumus nav tiesīga piedāvāt fiziska persona.
Darba meklētājam obligāti jānoslēdz līgums par darbā iekārtošanas (informācijas) pakalpojumu saņemšanu.
Līgums tiek numurēts, datēts, to raksta divos eksemplāros, no kuriem viens paliek firmai, bet otrs – darba meklētājam.
Līgumā jābūt noteiktām abu līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem.
Veicot jebkādus maksājumus, jums jāsaņem darījumu apliecinošs dokuments – čeks, kvīts, maksājuma uzdevums u.tml.
Pirms atstāt dzimteni, jābūt skaidram mērķim — uz kurieni, pie kā braucat, kāds darbs un par kādu atalgojumu būs jāstrādā. To var uzzināt noslēgtajā darba līgumā.
Ja tomēr esat kļuvis par krāpnieciskas darbiekārtošanas firmas upuri, jums var palīdzēt Ekonomikas un Finanšu policija.
Pēc www.citadel.lv materiāliem sagatavoja Zane Seipule
