Jelgavas Latviešu biedrībā notika atceres pēcpusdiena, kas bija veltīta izcilās aktrises Elzas Barūnes 95. dzimšanas dienai. Divdesmit piecus mūža gadus viņa veltīja Jelgavas teātrim.
Jelgavas Latviešu biedrībā notika atceres pēcpusdiena, kas bija veltīta izcilās aktrises Elzas Barūnes 95. dzimšanas dienai. Divdesmit piecus mūža gadus viņa veltīja Jelgavas teātrim.
Pasākumā piedalījās teātra kritiķis mūsu novadnieks Viktors Hausmanis, viņa kolēģe Līvija Akurātere, Valmieras teātra aktieri, kas bija strādājuši kopā ar E.Barūni pēc tam, kad viņa kopā ar vairākiem 1953. gadā likvidētā Jelgavas teātra aktieriem pārcēlās uz Valmieru. Sarīkojumu vadīja jelgavniekiem labi pazīstamais teātra kritiķis un režisors Guntis Krūmiņš.
Viens no skaistākajiem atmiņu stāstījumiem bija mūsu aktrišu aktrisei jelgavniecei Elzai Radziņai. Saīsināti publicējam to.
“Mēs abas esam Elzas un abas bijām strādājušas pirmskara Jelgavas teātrī. Tad nu kolēģiem vajadzēja izšķirties, kā kuru saukt. Tā viņa kļuva par Lielo Žuku, bet man ar visu savu garo augumu bija gods būt Mazajam Žukam. Tas ir atvasinājums no vārda Elza – Elziņa – Elžuks. Barūnīte ļoti izjuta katru cilvēku, kas bija viņas tuvumā. Viņa pēc acīm, sejas un izturēšanās (ne jau kaut kādām vaimanām vai asarām) spēja novērtēt, kas ar otru ir noticis. Tad viņa pienāca klāt, pačubināja: “Nu, čabulīt, kas tad tev atkal ir uz sirds? Kas par nepatikšanām? Kas par vainu?” Bieži uz Barūnītes pleca izraudājāmies, izkratījām sirdi. No otras puses, viņa bija tāda kā krājkasīte – ko tu iemeti, to ārā vairs izķibināt nevar. Nevienam neizpauda to, ko kāds viņai bija uzticējis. Noslēpumu, mīlestības romānu – topošu vai esošu, laimīgu vai nelaimīgu. Viņa vienmēr to paturēja pie sevis un deva labus padomus, kā būtu jādzīvo un kā jāprot cienīt otru cilvēku.
Valmierā abas dabūjām kopīgu dzīvoklīti. Tas bija brīnišķīgs gājiens, rīkojām lielu saiešanas balli, dzīvokļa iesvētīšanu. Es, cik varēju, skrēju uz Rīgu, biju iesaistīta filmās, bet Lielais Žuks dzīvoja uz vietas, vairāk strādāja teātrī. Jau Jelgavā es ievēroju, ka Barūnīte katrā lomā prata atrast kādu jaunu niansi, kas nav viņas tēlojumā citās lomās. Aktierim to nav viegli izdarīt. Kā cieš tur, kā mīl tur, kā apkampjas tur, tā to dara arī citos tēlos.
Uz mūsu dzīvoklīti viņai nāca draugi. Reti bija tādi vakari, kad divas vien sēdējām ķēķītī un gudrojām, kā varētu sevi iepriecināt – ar kādu īpašu ēdamo vai stāstu no jaunības laikiem. Mēs tolaik vēl bijām diezgan “prišas” meitenes, taču ar savu pagātni, par kuru var daudz ko pastāstīt.
Ja man par to laika posmu būtu kaut kas jāatceras sīkumos, es to nevaru. Vienīgi to skanošo gājienu ar burciņām un pudelēm. Tuvojoties algas dienai, Lielais Žuks nodeva stikla taru, par ko varēja saņemt nedaudz naudas iztikai. Bieži vien plašākas pusdienas vai vakariņas ar kolēģiem tika rīkotas tieši tad, kad līdzekļu visiem bija vismazāk.
