Kas ir smaka, Jelgavas iedzīvotājiem nav jāskaidro. Par to var pārliecināties ikviens, kurš dzīvo cukurfabrikas tuvumā.
Kas ir smaka, Jelgavas iedzīvotājiem nav jāskaidro. Par to var pārliecināties ikviens, kurš dzīvo cukurfabrikas tuvumā. Pat ne dzīvo. Cukurbiešu pārstrādes laikā visu pilsētu laiku pa laikam pārvirmo tāds smārds, ka liekas – dzīvojam milzīgas mēslu bedres tuvumā. Tomēr tāds nu cukura ražošanas process ir, un neko citu laikam nesagaidīsim. Latvijas brīvvalsts gados, kad tika pieņemts lēmums par cukurfabrikas būvēšanu Jelgavā, neizbēgamo smaku jautājums droši vien nebija prioritāšu saraksta augšgalā. Tolaik galvenais bija uzbūvēt cukurbiešu pārstrādes uzņēmumus, lai nodrošinātu pašmāju lauksaimniekiem izaudzētā pārstrādes iespējas. Daudzi varbūt atcerēsies vecmāmiņu paražu tējas krūzē iebērt trīs tējkarotītes cukura. Tā bija atsaukšanās uz Kārļa Ulmaņa aicinājumu atbalstīt visas trīs Latvijas cukurfabrikas. Smakas, kas radās kā cukura ražošanas blakusprodukts, nevienu īpaši nesatrauca. Tāpat kā zirgāboli uz ielām. Tas taču bija tik dabiski. Atceroties to pašu vecmāmiņu, prātā nāk viņas piebilde: zirgābolus sētnieki no ielām novāca daudz ātrāk nekā mūsdienās pērnās lapas.
Pavisam nesen – 29. aprīlī – ministriju valsts sekretāru sanāksmē izsludināti apspriešanai un priekšlikumu izteikšanai Vides ministrijas izstrādātie noteikumi par kārtību, kādā ierobežo piesārņojošas darbības izraisīto smaku izplatīšanos, un šo smaku noteikšanas metodes. Jau jūlijā noteikumiem jābūt apstiprinātiem un jāstājas Latvijas iedzīvotāju degunu aizsardzībā. Jau var sajust, kā uzmanībā saspringst visi specifisku ražotņu, degvielas sagatavošanas un glabāšanas noliktavu, dabasgāzes uzpildes un sadales vietu, ūdens attīrīšanas iekārtu, cūku nobarošanas kompleksu, putnu fabriku un citu smaku radošu uzņēmumu tuvumā dzīvojošie jelgavnieki. Faktiski kājās ceļas smaku nomocītie leģioni visā Latvijā.
Minēto noteikumu izstrādi veicinājuši pērnā gada notikumi Priekuļu pagastā, kur apkārtējo māju iemītnieki atradās cūku nobarošanas kompleksa radīto smaku gūstā. Problēma izrādījās tik nopietna, ka vides ministrs tikās gan ar pašvaldības vadību, gan pašiem smaku radītājiem. Smaku ierobežojošu noteikumu pieņemšanu pieprasīja pašvaldības, kuras smakas bija nomocījušas tiktāl, ka likās – gals klāt. Noteikumu projekts tagad izsūtīts arī Pašvaldību savienībai. Protams, tas neizslēdz iespēju katrai pašvaldībai iesniegt savus priekšlikumus. Būtu tikai vēlēšanās. Tomēr, kā mīlēja teikt kāds atmodas laika politiķis, pacēlis rādītājpirkstu, “ir viens BET!”
Pirmkārt, smaku paraugu analīzes un emisiju izkliežu aprēķini liecina, ka viena parauga analīzes kopā ar slēdzienu un transporta izmaksām varētu maksāt apmēram 100 latu un vidēji katrā reģionā (kopā astoņos) būtu nepieciešamas tikai 10 analīzes gadā. Projektā tam pieprasīts 8000 latu gadā. Otrkārt, atbilstoši likumam par piesārņojumu netiks veidotas jaunas institūcijas, bet gan būs paplašinātas vides valsts institūciju un pašvaldību funkcijas. Pēdējām būs pienākums izstrādāt un īstenot rīcības programmas smaku novēršanai un izdot saistošus noteikumus zemes ielabošanai noteiktos laika periodos. Tomēr nav izprotams, kā, piemēram, Jelgavas pašvaldība varēs izstrādāt rīcības programmu, lai ierobežotu cukurfabrikas ražošanas procesā radītās smakas. Varbūt to fabriku klapēt ciet? Tas jau šoreiz ir valsts lauksaimniecības politikas lēmēju kompetencē: ko darīt ar cukura nozari Latvijā tagad, kad esam iestājušies ES. Tikmēr Jelgavā mēs velti veikalā taujāsim: “Vai smakumetri nav pievesti?”
