Jelgavnieks Jāzeps Vētra pirms dažām dienām svinēja 87. dzimšanas dienu. Savā nelielajā dzīvoklītī viņš kokgriezumā veido seno Tērvetes pilskalna pili.
Jelgavnieks Jāzeps Vētra pirms dažām dienām svinēja 87. dzimšanas dienu. Savā nelielajā dzīvoklītī viņš kokgriezumā veido seno Tērvetes pilskalna pili.
Lielajā lazdas dēlī jaušamas vēl tikai pirmās Tērvetes pils kokgriezuma pazīmes. Jāzeps Vētra sūrojas, ka rokas vairs nav veiklas, tāpēc darbs nesokas tik ātri kā senāk: “Vecums liek sevi manīt, bet šo darbiņu gribu uzmeistarot. Kas zina, varbūt pēdējais manā mūžā,” smaidot teic koktēlnieks.
Trūcīgā bērnība bez vecākiem
Jelgavā Jāzeps Vētra vada tikai pēdējos dzīves gadus. 1917. gada 10. maijā viņš piedzima Ludzas apriņķī Pasienes pagastā pie pašas Krievijas robežas. Ģimenē bija trīs bērni, bet jau agrā bērnībā Jāzeps zaudēja abus vecākus. “Mamma nomira, kad vēl biju mazs puika, viņai bija vēzis. Tēvs bija visā apriņķī pazīstams un godājams meistars. Viņš zirga ratiem taisīja koka riteņus. Pasūtītāju netrūka – pēc labās ratnieka preces brauca pat no 100 kilometru tālienes. Diemžēl līdzi atveda meistaram kādu mēriņu, un tēvs sāka dzert. Zaļajam pūķim pirkstiņš bija padots, tas paņēma visu roku… Tā zaudēju arī tēvu,” atceras Jāzeps Vētra. Ģimene dzīvoja trūcīgi, tāpēc viņš agri sāka strādāt.
Koktēlnieks ar iedzimtu talantu
Jāzepa Vētras dzīve ir saistīta ar dzelzceļu. Vēl Kārļa Ulmaņa laikā viņš strādāja par pārmijnieku Tomes stacijā, vēlāk viņam uzticēja dežuranta pienākumus. Jāzeps bija arī konduktors mazajā bānītī, kas no Liepājas brauca uz Rucavu un Aizputi. “Man patika šis darbs, varēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, aprunāties par dzīvi, pajokot,” atceras sirmais kungs.
Atmiņās par tēvu arī Jāzeps gribēja iemācīties kokgriezuma mākslu. Par sakrāto naudu viņš trīs gadus mācījās Kārļa Hartmaņa privātstudijā Liepājā. Pasniedzēji atklāja, ka viņam ir talants. Pirmais kokgriezums bija pūce, kas joprojām tiek glabāts goda vietā. Pūce ir vismīļākā koka figūriņa – to viņš neatdos nevienam. “Savulaik man labi padevās komiskie sižeti, kokā atveidoju pat Liepājā populāru cilvēku sejas ar interesantām grimasēm,” stāsta sirmais vīrs.
Daudzi mākslinieka darbi eksponēti izstādēs Maskavā, Budapeštā, Berlīnē, Prāgā un pat Tokijā. Daļa darbu atrodas vairākos Latvijas muzejos.
Jāzepa otra jaunības aizraušanās bija glezniecība. “Jaunībā daudz ceļoju, man allaž paticis apskatīt svešas zemes. Piecas reizes esmu bijis Kaukāzā, ko daudz esmu gleznojis. Tur ir tik skaisti,” stāsta mākslinieks.
Viņa lielākais un mīļākais gleznojums ir pašportrets, bet iespaidīgākais koktēlniecības darbs – piecstūru lustra, kas savulaik rotājusi Liepājas dzelzceļa stacijas griestus. “Tās izgatavošana man aizņēma četrus mēnešus. Jaunībā rokas bija veiklas un tik ātri nenogura. Darbs bija milzīgs, smalks un sarežģīts,” stāsta Jāzeps Vētra. Pēc remonta Liepājas stacijā lustru “apskādēja”, tādēļ mākslinieks to paņēmis atpakaļ. Tagad tā rotā viesistabu, to pamana katrs atnācējs. Savu otru lielāko kokgriezumu – divus dancotājus cilvēka augumā no lugas “Pūt, vējiņi!” – Jāzeps uzdāvināja Rīgas Vēstures muzejam.
Pēdējais darbs būs veltīts Tērvetei
Strādādams dzelzceļā un ar kokgriezumiem piedaloties izstādēs, Jāzeps kļuva pazīstams. “Saviem darbiem nevienu koku neesmu nozāģējis. Liepājā manu veikumu pamanīja kāds mežzinis, mēs sadraudzējāmies. Dzimšanas dienā viņam uzdāvināju portretu kokgriezumā. Mežzinis bija priecīgs, aizveda mani uz gateri un apsolīja, ka no turienes es vienmēr varu ņemt kokmateriālus saviem darbiem,” smejoties atceras mākslinieks.
1964. gadā Jelgavā nodibināja Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju, kur Jāzepam piedāvāja strādāt par vadītāju. “Vēsture mani interesē, tāpēc arī darbs muzejā patika. Pensijā aizgāju tikai 80 gadu vecumā,” stāsta Jāzeps Vētra.
Jāzepa dzīvoklī Jelgavā istabā pie sienas rūpīgi izkārtoti avīžu izgriezumi, kuros rakstīts par mākslinieku, viņa dzīvi un dzelzceļam veltīto mūžu. Turpat arī viņa vismīļākās gleznas un goda raksti, galvenokārt no Latvijas Dzelzceļa biedrības valdes.
Tagad Jāzeps palicis gluži viens. Izlasījis “Zemgales Ziņās” rakstu par Tērvetes vēstures muzeju, izlēmis, ka dzīvē vēlas izdarīt vēl kādu lielu darbu – kokā izgrebt Tērvetes pili, kuras makets attēlots laikrakstā. Tā nu ar avīzi vienā un nazi otrā rokā mākslinieks strādā. “Domāju to uzdāvināt Tērvetei, bet nezinu, vai ņems pretī. Ja ne, par darbu interesi izrādījis arī Rīgas Dzelzceļnieku biedrības muzejs, kurā jau glabājas apmēram 100 manu darbu. Lai Dieviņš dod pabeigt, droši, mana mūža vienu no pēdējiem un skaistākajiem darbiem,” savu cerību izteic sirmais mākslinieks.
