Laiks ir aizpildīts katrā vietā. Mainās tā forma, veidojas tā atmosfēra. Bet tikai ar laika atstarpi mēs spējam saskatīt, kādas pārmaiņas notikušas, un saprast, kāda ir to nozīme. Kas gan te laika gaitā noticis? Kā šī vieta izskatījās agrāk?
“Laiks ir aizpildīts katrā vietā. Mainās tā forma, veidojas tā atmosfēra. Bet tikai ar laika atstarpi mēs spējam saskatīt, kādas pārmaiņas notikušas, un saprast, kāda ir to nozīme. Kas gan te laika gaitā noticis? Kā šī vieta izskatījās agrāk? Ir nepieciešams atskatīties, atgriezties pagātnē,” tā par izstādi “Lidojumā pāri čehu zemei” saka tās autori Jaroslavs Bārta, Zdeņeks Helferts, Daniela Hornīčkova, Ivans Luterers, Ivans Dejmals, Libors Jūns un Jiržī T.Kotalīks. Fotogrāfiju pāri, kuros viena un tā pati vieta iemūžināta ar simt gadu atstarpi, apskatāma kultūras nama otrā stāva foajē.
Divu skatupunktu salīdzināšanai izstādes veidotāji izvēlējās J.R.Vīlimeka 1898. gadā izdoto grāmatu “Lidojumā pāri čehu zemei”. Autora mērķis nebija parādīt sava laika fotomākslas sasniegumus, bet gan ar autentiskas fotogrāfijas palīdzību veidot tautas pašapziņu, ļaut tai apzināties savu identitāti un vietu līdzās citām kultūras tautām. Tāpēc autoram nebija svarīgs ne attēlu uzņemšanas brīdis, ne fotogrāfu personības; galvenais bija fotouzņēmumu spēja pārliecināt. Tās ir 500 fotogrāfijas no Čehijas, Morāvijas, Silēzijas un Slovākijas; iemūžināto vietu – pilsētu, pilsētiņu, dažādu kultūras pieminekļu, ainavu, atceres vietu – daudzveidīgās izvēles dēļ izdevums uzskatāms par reprezentatīvu sava laika zemes fotodokumentācijas paraugu.
1994. gadā projekta autori, tiecoties pēc 1898. gada un 20. gadsimta beigās tapušu attēlu maksimālas atbilstības, sāka meklēt tieši tās pašas vietas, no kurām fotogrāfi pirms simt gadiem bija savus darbus uzņēmuši, cenšoties maksimāli precīzi noskaidrot arī fotografēšanas gada laiku un citus dabas apstākļus. 1995. gada pavasarī sākās fotografēšana. Grūtības sagādāja ne tikai precīza fotografēšanas vietas noteikšana, bet arī tehnisko paņēmienu un galarezultāta kvalitātes tuvināšana gandrīz simt gadu senai.
Izstādē iekļautās vecās fotogrāfijas iegūtas, veidojot sākotnējā izdevuma klasisku reprodukciju. Palielinot fotogrāfi izlīdzināja veco un jauno attēlu tonālās atšķirības. Pirms ierāmēšanas viņi vienādoja arī fotogrāfiju izmērus (grāmatā tie bija dažādi).
Papildu stāsts, kā atzīst izstādes autori, ir fotogrāfijas un drukas praksē pirms simt gadiem izplatītais retušas lietojums (piemēram, debess papildināšana ar “klāt piekrāsotiem” mākoņiem, ar īstajām aprisēm nesaskanīga horizonta paspilgtināšana).
No skatupunkta un tehniskā izpildījuma savstarpēji maksimāli tuvināto vienu un to pašu vietu dažādos laikos tapušo uzņēmumu sēriju autoru kolektīvs pabeidza 1998. gada decembrī. Tā radās fotogrāfiju dubultnieku kopums apskatei, pārdomām – lai apstātos laikā, atgrieztos pagātnē, kā spogulī ielūkotos tagadnē. “Mēs to uzskatām par svarīgu – pēctecības atrašanai, likumsakarību apjēgšanai. Salīdzināšanai,” izstādes jēgu un uzdevumu formulē tās autoru kolektīvs.
