Pavasara diena ir saulaina. Tāds pats arī garastāvoklis. Atvaļinājums godam darījis savu, un darbam var nodoties ar jaunu sparu.
Pavasara diena ir saulaina. Tāds pats arī garastāvoklis. Atvaļinājums godam darījis savu, un darbam var nodoties ar jaunu sparu.
Pavasara diena ir saulaina. Tādi šķiet arī cilvēki – mazāk steidzīgi, mazāk neapmierināti, mājas rūpes un pilsonisko līdzdalību uz mirkli pie malas mezdami. Nedaudz vieglprātīgi.
Ejot garām kādam pilsētas veikalam, atceros – jāievelk gaiss, jāaiztur nopūta. Neļaušos šodien pārdomām par dzīves kreiso pusi, kam par ierosmi kalpo pie veikala allaž sēdošie cilvēki ar pastieptu roku. Acīmredzot gan veikalnieki, gan mūsu pilsētas kārtības sargi ir samierinājušies ar šādi iztiku pelnošajiem mūsu pilsētas sabiedriskajās vietās. Katru reizi, paejot garām gados vecākiem un ne tik veciem cilvēkiem ar pastieptu roku, prātā nāk doma, ka lūdzējs prasa zināmu procentu no manis nopelnītā – lai tie būtu kaut 10 santīmu – un garāmgājējus, kas neziedo gaidīto naudiņu, pavada ar nopēluma pilnu skatienu.
Taču šoreiz blakus sievietei, kas rokās turēja burkas vāku, kāda tantiņa uz speciāli pielāgotiem ratiņiem bija izkārtojusi savu pavasara preci – narcises un hiacintes. Gaidot pircējus, viņa adīja. Laikam jau zeķes, gatavojoties ziemas tirdzniecības sezonai.
Todien nebija paredzēta sveikšana, arī savā mazdārziņā ziedu gana, tomēr mājās atgriezos ar divdesmit sešām (tik bija atlikušas) smaidīgās sieviņas puķēm. Pārsteidzoši, bet neplānotie izdevumi sirdi darīja līksmāku, kas, jāatzīst, mūsdienās gadās visai reti. Varbūt vainīgs bija saulainais laiks, labais garastāvoklis un sastaptie cilvēki.
Nākamajā dienā, kā jau ierasts, pie veikala kāds ubagoja, taču vakardienas tantiņu vairs nemanīja. Laikam jau kārtības sargi savu pienākumu tomēr būs pildījuši, jo tirdzniecība neatļautās vietās ir aizliegta. Bet ubagošana?
