Iepazinos ar Kaspara Riekstiņa publikāciju «Ziema beigusies. Tuvojas nākamā» «Ziņu» 18. aprīļa numurā un gribu pasacīt arī savas pārdomas šajā sakarā.
Iepazinos ar Kaspara Riekstiņa publikāciju «Ziema beigusies. Tuvojas nākamā» «Ziņu» 18. aprīļa numurā un gribu pasacīt arī savas pārdomas šajā sakarā. Labi jau būtu, ja varētu visur izveidot lokālas, ar gāzi kurināmas katlumājas, taču tās nav lētas un tikai daļa jelgavnieku varētu apmaksāt to siltumu. Īpaši vēl tāpēc, ka ražošana, piemēram, Pārlielupē ir apstājusies.
Es jau savulaik rakstīju par iespējām Pārlielupē cukurfabrikas teritorijā izveidot kokapstrādes cehu, ar kura atkritumiem varētu kurināt katlumājas. Tagad, kad esam sākuši ceļu uz Eiropas Savienību, cukurfabrikā, lai iegūtu sertifikātu, būs vajadzīgas lielas pārmaiņas kā biešu mazgāšanā, tā graizījumu uzglabāšanā un citur, un tādam jaunam ceham vietas vairs nebūs.
Toties var būt trīs ar šķeldu kurināmas katlumājas. Viena no tām pie bijušās «Lauktehnikas» kompleksa, kur ražo furfurolu. No tā ar šķeldu varētu apgādāt arī RAF masīva katlumāju. Trešā šāda katlumāja varētu būt kādreizējās būvdetaļu rūpnīcas teritorijā, kur dzelzsbetona izstrādājumu ceha korpusos tiek pārstrādāta koksne ar jaudīgām kaltēm un līmēšanas cehu.
Protams, šie jautājumi ir jārisina reģionālās attīstības plānošanas ietvaros. Tā var radīt daudz jaunu darbavietu. Ir jāslēdz ilgtermiņa līgumi par mežu apsaimniekošanu, var izmantot arī kopjamos zemnieku mežus. Galvenais rīcības un pārkārtojumu motīvs ir tādu apstākļu radīšana, lai katrs siltuma patērētājs par to varētu samaksāt. Ir jābeidz maksāt bezdarbnieku pabalsti, jāgādā cilvēkiem darbs. Meži pie mums atgādina džungļus, tur neizmantoti pūst nolūzušie koki un zari, kas varētu pārtapt lētā kurināmā. Nevajag taču domāt, ka kārtību mūsu mežos un laukos nāks ieviest Eiropas Savienības speciālisti. Tas jādara mums pašiem. Domāju, ka derīgi būtu sasaukt Zemgales novada vadītāju un dažādu nozaru speciālistu sanāksmi ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadības piedalīšanos. Tad varētu rūpīgi izsvērt, kas un kam ir jādara, lai mūsu cilvēku labklājība augtu, nevis kļūtu aizvien zemāka.
Karps Lavrenovs, Pārlielupes iedzīvotājs
