«Pavasari gaidot» – tā sauc Ā.Alunāna memoriālajā mājā atklāto Ivara Klapera gleznu izstādi.
“Pavasari gaidot” – tā sauc Ā.Alunāna memoriālajā mājā atklāto Ivara Klapera gleznu izstādi.
“Pavasaris man īpaši patīk tāpēc, ka zinu – pēc tā būs vasara un ziema vēl tik tālu… Protams, kas gan negaida Ziemassvētkus un Jauno gadu? Arī es tos gaidu. Turklāt, kad nedaudz piesalst, tāda rāma ziemas diena ir ļoti skaista. Bet atkušņa slapjums gan man riebjas,” tā vasaras vidū dzimušais gleznotājs pauž savas simpātijas un antipātijas pret gadalaikiem.
Nosaukums “Pavasari gaidot” apvieno 25 gleznas: vēl deviņdesmitajos gados tapušus un – vairāk nekā desmit – pavisam jaunus darbus. Tikpat dažādi, cik gadalaiki, kuros tie radušies, ir gleznošanas apstākļi, pēdējo skaitā – izbraukumi plenēros un arī I.Klapera vadītās nodarbības gleznošanas studijas telpā kultūras namā.
Spēja visu pagūt un atlicināt gana daudz laika savai daiļradei – šo Ivara Klapera īpašību izstādes atklāšanā gleznošanas studijas dalībnieki, muzejnieki un citi apsveicēji uzsvēra ne mazāk kā jaunatklātās izstādes autoram raksturīgu pavasarīgu (tas ir, optimistisku un enerģisku) noskaņojumu. Protams, arī akvareļi par izstādes tēmu nebūt nav viss Ivara Klapera jaunākais veikums. Tapis, piemēram, diezgan daudz gleznu par jūru, kas eksponēšanai piemērotu gadījumu vēl gaida.
Kas attiecas uz pašlaik aplūkojamo izstādi, tās darbu rašanās dažādais tuvums vai tālums apcerētajam gadalaikam var mudināt abās muzeja pirmā stāva istabās doties arī kā savdabīgā pavasara gaidīšanas hronoloģijā. No toņu vēsuma un otas pieskārienu atturības, kas domās var aiznest pusgadu atpakaļ, kad ārā valda zilgani bālas nokrāsas un tie, kuru labsajūta atkarīga no dzīvsudraba stabiņa augstuma termometrā, depresīvi skaita laiku līdz sniega nokušanai. Līdz daudzkrāsainībā ieslēptai dzīvībai, kas reaģē uz tuvo dabas atmošanos – it kā tiecoties uzbriest pumpuros.
Taču autors skatītāju domām un izjūtām ne ar ko nenorāda kādu vienu – “pareizo” – ceļu. Gleznu dzīve nespoguļojas pa logu redzamās realitātes fragmentos, vispārinājumos, simbolos, nekādos priekšmetisku atsauču pieturas punktos, pat ne nosaukumos. Tās pretendē pašas uz savu, kā uzsver arī ekspozīcijas “vaininieks”, vārdiski neizstāstāmu, tikai aplūkojamu, stāstu.
