Saistībā ar Latvijas iestāšanos NATO un ES jau pāris gadu mūsu zemes tirgus ir kļuvis krietni aktīvs. Stabilizējas vērtības. Arī uzņēmēji redz, ka šajā zemē var droši ieguldīt līdzekļus.
Saistībā ar Latvijas iestāšanos NATO un ES jau pāris gadu mūsu zemes tirgus ir kļuvis krietni aktīvs. Stabilizējas vērtības. Arī uzņēmēji redz, ka šajā zemē var droši ieguldīt līdzekļus. Taču tajā pašā laikā ir daudz naudas grūtību nomāktu iedzīvotāju (sevišķi laukos), kas ar savu zemi nav nokārtojuši pat nepieciešamāko.
Viens no bēdu stāstiem
Šķiet, īsti priecīgu es Andi (vārds un saimnieka māju nosaukums mainīts) pēdējo reizi redzēju kaut kad astoņdesmitajos gados Rīgā pie Dailes teātra Dziesmu un deju svētku gājienā. Tajā viņš gāja kopā ar sava kolhoza deju kolektīvu. Gan astoņdesmito gadu beigas, gan deviņdesmito sākums Anda ģimenes dzīvē bija ļoti laimīgs. Lauku mājās “Kumaros” piedzima četri bērni, divi pēdējie puikas – dvīņi. Jāpiebilst, ka Anda māsa, pabeigusi Mākslas akadēmiju, dzīvoja un strādāja Rīgā, bet vecākais brālis ieprecējās citā novadā. Andis vienīgais bija palicis dzimtajās lauku mājās “Kumaros”, tāpēc bez kādiem ģimenes strīdiem viņam tika šis senču mantojums. Atjaunojot īpašuma tiesības, kādas tās Kumariem bija līdz 1940. gadam, mājām pienācās 16 hektāru – pārsvarā pļavas. Pagasts zemi Andim piešķīra un pat uzmērīja par saviem līdzekļiem, jo zināja, ka lielajai ģimenei ar iztikšanu grūti, bet zemes mērīšanā par katru kupicu ir jāmaksā. Protams, īpašuma Zemesgrāmatu nevienam par velti mājās nepienes. Bija lietas, ko Andim vajadzēja nokārtot pašam vai arī maksāt māklerim. Taču tas tā arī palika neizdarīts. Līdzīgi bija ar zemes nodokli. Arī to vairāk nekā desmit gadu Andis nav maksājis. Ko nu par zemes nodokli! Reiz parāda dēļ uz pāris nedēļām Kumariem pat atvienoja elektrību. Par ģimenes likstām pagastā teica, ka tur ir arī pudeles vaina. Droši vien. Bērni mācījās internātskolā, sieva drīz pārcēlās uz citām mājām. Meita vairāk turējās pie mātes, bet trīs puikas, lai tur vai kā, piektdienas vakaros un bieži vien arī darbdienās, balsojot gadījuma mašīnas vai noejot desmit kilometru kājām, brauca uz Kumariem. Kaut gan trūkumā, pie tēva viņi jutās labāk. Arī šopavasar Anda puikas mājās ir iestādījuši kartupeļus, citus dārzeņus, avenes. Kāpēc tas bija jādara pašiem? Šajā nomāktībā savos nepilnos piecdesmit gados Andis ir smagi slims, turklāt slimība tika atklāta, kad tā jau bija ielaista. Tagad viņam biežāk iznāk būt slimnīcā nekā Kumaros. Zemes un īpašuma lietas atkal netiek kārtotas. Ar ko tas beigsies, grūti pateikt.
Varbūt to zemi nemaz nevajag?
Saskaņā ar līdzšinējiem Saeimas lēmumiem privatizācijas sertifikātu derīguma termiņš beidzas šogad 31. decembrī. Var jau cerēt, ka neviena partija negribēs būt tā sliktā, kas šo termiņu pasludinās par galīgu. Gan jau atkal to pagarinās. Tomēr skaidrs, ka bezgalīgs šis process nebūs, jo ir varasvīri, kas pasaka: “Ja vairāk nekā desmit gados cilvēks nav zemes lietošanas tiesības pārvērtis īpašuma tiesībās (vienalga, vai šie īpašumi mantoti no īpašniekiem līdz 1940. gadam vai arī deviņdesmitajos gados nodoti lietošanā), acīmredzot šo mantu viņam nevajag.” Un varbūt, ka daudzos gadījumos tā arī taisnība. Tad īpašumā nenoformētā zeme, iespējams, nonāktu vietējo pašvaldību rīcībā, kas vēlāk to varētu iznomāt kaut vai tiem pašiem bijušajiem lietotājiem (kam bija iespēja šo zemi privatizēt). Tikai nomas maksa būtu apmēram 5% gadā no īpašuma vērtības (zemes nodoklis ir 1,5% no zemes kadastrālās vērtības). Cilvēkiem, kas nav varējuši samaksāt pat zemes nodokli, protams, tā būtu katastrofa. Tomēr arī sabiedrībai (ne tikai pagastam) nebūs labuma, ja tādu cilvēku, kam īsti nav sakņu dārza kā ģimenei svarīga iztikšanas līdzekļa un pat māju, kļūs vairāk.
“Dažu klientu neinformētība ir pārsteidzoša. Piemēram, atnāk kundze un stāsta, ka viņai ar zemes un īpašuma lietām viss kārtībā. Lauku mājas un zeme piederējušas viņas vīra mātei. Tā nomirusi. Vēlāk nomiris arī vīrs, un, protams, tagad māju īpašniece esot viņa. Cilvēkam nemaz nav skaidrs, ka mantojuma tiesības nosaka tiesa,” saka Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas darbiniece Indra Klīve. Viņa teic, lai cilvēks savu lietošanā piešķirto zemi ierakstītu Zemesgrāmatā, vajadzīgi vismaz trīs mēneši. Vispirms tā jāuzmēra, jānosaka robežas. Tad tai no jauna jānosaka kadastrālā vērtība. Ja uz šīs zemes ir kādas būves, jāinventarizē arī tās. Lai, piemēram, noformētu četrstūru 600 kvadrātmetru lielu dārziņu, izmaksas ir apmēram 120 latu (pirms gadiem pieciem tās bija vidēji četrdesmit latu). Arī viena vai divu hektāru zemei izmaksas nebūtu lielākas. Vienīgi vairāk varētu būt vajadzīgi privatizācijas sertifikāti (hektāram nepieciešams apmēram desmit sertifikātu, viens maksā vidēji desmit latu).
Iespējams, der šāds variants
Laika līdz 31. decembrim nav atlicis daudz. Ko darīt, ja trīs četru hektāru piemājas zemes lietotājam neatrodas apmēram divsimt latu īpašumu privatizēšanai? Valsts zemes dienesta reģionālās nodaļas Kadastra reģistra sektora vadītāja Baiba Fišere iesaka šādu variantu: “Vajag pārdot viena vai divu hektāru lietošanas tiesības un par šo naudu noformēt īpašuma tiesības uz pārējo zemi.” Protams, ne vienmēr tas iespējams, taču vienā otrā gadījumā varētu būt, ka ir jēga atteikties no viena hektāra, lai kļūtu par divu hektāru likumīgu īpašnieku.
Katrā ziņā tāds stāvoklis, ka apmēram puse mūsu rajona zemes nav līdz galam privatizēta, nevar ilgt desmitiem gadu. Kad sertifikātu laiks beigsies, var iestāties panika.
Pļavas pārvēršas būvlaukumos
Pēc Valsts zemes dienesta datiem, Jelgavas pilsētā un rajonā patlaban ik mēnesi tiek veikts vidēji 300 – 400 transakciju jeb zemes tirgus darījumu. Populārākā ir parcilācija jeb lielo zemes gabalu sadalīšana mazākos. Reizē zeme tiek pārveidota no aramzemes vai pļavām par apbūves gabaliem. Visvairāk tas vērojams, braucot uz Dobeles pusi, pilsētas nomales līnijās, kur vecajiem īpašniekiem piederējis līdz diviem hektāriem, kā arī uz Rīgas pusi – Ozolnieku novadā. Protams, ne katrai skaistai pļaviņai var pievilkt elektrolīniju, gāzesvadu un citas komunikācijas. Tādēļ zemesgabalu cena tai pusē svārstās no 3 līdz pat 15 latiem par kvadrātmetru.
22. – 28. maija “Sestdienā” publicētajā Kristīnes Ciemītes rakstā “Kā uzvārīt pļaviņu?” par Pierīgā notiekošo lauksaimniecisko un pat purvaino zemju pārveidošanu par apbūves gabaliem runāts ar krietnu devu piesardzības. Taču Ozolnieku novada Domē tādu piesardzību nejūt. Lielākie zemes uzpircēji ir novada cilvēki, kas zina un arī neslēpj, kur ir apbūves problēmas. Starp Iecavas upi un Ozolnieku skolu, kur pirms gadiem desmit bija tikai pļavas, tagad izveidojies ievērības cienīgs ciemats ar septiņām ielām. Kā saka Ozolnieku novada Būvvaldes vadītājs Antons Rampāns, agrāk tur kvadrātmetrs maksāja latu, tagad – desmit. Tirgus ir ļoti aktīvs. “Saistībā ar ekonomikas pārkaršanu beidzamos divos gados mums nav laika apsēsties, lai sakārtotu papīrus. Būvvalde vairs netiek galā ar dokumentiem un risināmajiem jautājumiem. Mums vajadzētu gan datoru, gan sekretāri un palīgu,” norūpējies saka novada arhitekts Oļģerts Dūda. Tā Ozolniekos ne viena vien pļaviņa gar Iecavas un Misas krastu ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Interesanti, ka top pirmie projekti arī daudzdzīvokļu mājām. Tāda, piemēram, varētu tapt Parka ielā blakus Veselības takai. No padomju laikiem tur stāv nepabeigts Ozolnieku remonta rūpnīcas bērnudārzs. To pārbūvējot un paplašinot, varētu izveidot māju ar septiņdesmit līdz simt dzīvokļiem.
