Jelgavas tiesa noraidījusi šofera Aleksandra Korola prasību pret Jelgavas Autobusu parku par darba līguma noslēgšanu un JAP pretprasību pret A.Korolu par JAP un tā pasažieru goda un cieņas aizskārumu un morālā kaitējuma nodarīšanu.
Jelgavas tiesa noraidījusi šofera Aleksandra Korola prasību pret Jelgavas Autobusu parku (JAP) par darba līguma noslēgšanu un JAP pretprasību pret A.Korolu par JAP un tā pasažieru goda un cieņas aizskārumu un morālā kaitējuma nodarīšanu. Lēmuma pieņemšana atstāta nākamās instances tiesas ziņā.
A.Korols norādījis, ka līgumu ar JAP noslēdzis 2000. gada 3. aprīlī. Pagājušā gada 24. novembrī šoferis saņēmis rīkojumu par līguma pārtraukšanu, atstādināts no darba, bet divas dienas vēlāk viņam paziņots par līguma laušanu.
Jāievēro norādījumi
Prasībā par darba līguma noslēgšanu A.Korols norādījis uz pazīmēm, kas liecina, ka ar JAP noslēgtais līgums uzskatāms par darba līgumu. Proti, saskaņā ar to viņa pienākums ir apkalpot JAP maršrutus. Savukārt uzņēmuma līgums paredz nevis darbu vispār, bet konkrēta rezultāta sasniegšanu. “Ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu.”
Atbilstoši Civillikumam uzņēmējs strādā patstāvīgi. Viņam nav jāpakļaujas noteiktam darbalaikam un pasūtītāja rīkojumiem darba laikā. Savukārt darba līgumā darbiniekam ir jāievēro darba devēja noteiktais darbalaiks, iekšējā kārtība un darba devēja norādījumi. Par to liecina ar JAP noslēgtā līguma nodaļa par darba organizācijas kārtību. Proti, maršruta norīkojuma dokumentācija jāsaņem pie JAP dežūrmehāniķa; autobusu atļauts izmantot tikai darbam maršrutā, pasūtījumā vai norīkojumā; jāiziet medicīniskā kontrole; pārvadājumi jāveic stingri pēc JAP grafika; nekavējoties jāziņo par transporta bojājumiem, nelabvēlīgiem ceļa apstākļiem; darbā jāierodas noteiktā apģērbā. Šie nosacījumi līgumu tuvina darba līgumam, kura būtiskākās sastāvdaļas ir vienošanās par darbinieka pienākumu pakļauties noteiktai darba kārtībai un rīkojumiem.
“Uzņēmējs” bez “rīkiem”
Civillikums noteic, ka uzņēmuma līgums pasūtījumu paredz veikt ar saviem darba rīkiem un ierīcēm. Šajā gadījumā autobusu nevar uzskatīt par “uzņēmēja” darba rīku, jo reģistrācijas apliecībā kā īpašnieks norādīta cita persona. Arī Satiksmes ministrijas licencē kā pārvadātājs minēts JAP. Ņemot vērā Autopārvadājumu likumu un to, ka līgumā JAP apņemas nodrošināt nepieciešamo degvielas, eļļu u.c. materiālu daudzumu reisu apkalpošanai, dokumentāciju (trafareti, tarifi, biļetes u.c.), kā arī informāciju, runa ir tikai par darba līgumu un situācija atbilst Darba likumā norādītājai: “Darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu.”
Līgumā teikts, ka “individuālā darba veicējs atalgojumu JAP nesaņem, darba grāmatiņa glabājas pie īpašnieka”. Pēc A.Korola domām, darba devējs vēlas, lai līgums netiktu uzskatīts par darba līgumu, apejot būtisku darba līguma sastāvdaļu – vienošanos par atlīdzību. Taču Civillikums nosaka: “Ja arī par darbu nebūtu norunāta nekāda maksa, tad tomēr darbinieks var to prasīt, kad pēc darba apstākļiem darbu nebūtu iespējams sagaidīt citādi kā par atlīdzību, bet sevišķi tad, kad šis darbs ir darbinieka amats. Tādā gadījumā atlīdzības apmēru noteic tiesa pēc sava ieskata.”
Situācija liecina, ka darbinieks ir pakļauts darba devēja noteiktajai kārtībai un viņa rīkojumiem, un atbilstoši virknei Civillikuma un Darba likuma pantu pastāvošās attiecības ir darba līguma attiecības ar nolūku aizslēptas aiz uzņēmuma līguma. Pamatojoties uz minēto, A.Korols lūdz tiesu atzīt, ka no līguma noslēgšanas brīža ar JAP 2000. gada 3. aprīlī līdz 2003. gada 26. novembrim starp viņu un JAP ir pastāvējušas darba tiesiskās attiecības, un lūdz atjaunot darbā JAP šofera amatā, uzdodot JAP noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
Negribot citas attiecības
Pretprasībā JAP norāda uz pagājušā gada 11. novembra streiku, kad nekursēja sabiedriskais transports, un to, ka saskaņā ar likumu streikot atļauts tikai uzņēmumu darbiniekiem vai arodbiedrības biedriem. Tā kā šoferi nav atzinuši piederību arodbiedrībai, viņi kā pašnodarbinātās personas streikot nedrīkstēja. JAP piebilst, ka no pagājušā gada jūlija Latvijas Neatkarīgās transporta arodbiedrības (LNTA) vadītājs Oļegs Proņins traucējis JAP vadības darbu, uzstājot, lai starp uzņēmumu un šoferiem noslēgtu darba attiecības. Taču šoferi pārrunās nekad neesot pauduši, ka gribētu mainīt sadarbības attiecības. Streika dienā panākta vienošanās, ka no 2004. gada JAP ar šoferiem slēgs darba līgumus. Tomēr maz bijis tādu, kas gribējuši ko mainīt – iesniegumus uzrakstījuši tikai daži šoferi. Ar viņiem līgumi par sadarbību lauzti, jo viņu rīcība 11. novembrī nav bijusi uzticama. Pēc streika JAP vadība saņēmusi Jelgavas Policijas pārvaldes atzinumu un veikusi iekšējo noskaidrošanu. Izkristalizējušās četras šoferu grupas:
streika organizētāji, atbalstītāji, iekšējie līderi, ar kuriem līgumi lauzti;
šoferi, kuriem 11. novembrī bija jāapkalpo maršruti, bet kuri atteicās to darīt un neļāva veikt citiem. Arī ar viņiem līgumi lauzti;
šoferi parādnieki, kas nebija nokārtojuši finansiālās saistības ar JAP. Arī ar viņiem līgumi lauzti;
šoferi, kuriem 11. novembrī vajadzēja apkalpot maršrutus, bet kurus, fiziski ietekmējot vai sadurot transportlīdzeklim riepas, streikotāji neizlaida no teritorijas. Ar viņiem līgumi nav lauzti.
Līguma laušana un iemesli fiksēti JAP valdes sēdes protokolā. A.Korols piederot pie pirmās grupas, kas visaktīvāk atbalstījusi streika nepieciešamību un sniegusi morālu atbalstu LNTA. Laužot līgumu, JAP ņēmis vērā nodarīto kaitējumu pasažieriem un iedragāto JAP reputāciju. Tas darīts, pamatojoties uz punktu, kas līgumu ļauj izbeigt pirms termiņa, par pamatotu pasažiera sūdzību, par rupju, netaktisku uzvedību, uzskatot, ka JAP ir tiesības neturpināt sadarbību ar partneriem, kas ir naidīgi noskaņoti pret uzņēmumu un tā darba stilu. Pretprasībā norādīts, ka morālais un materiālais pasažieriem nodarītais kaitējums un pārdzīvojums nav izmērāms naudā. Šoferi, kas radījuši šo situāciju vai musinājuši citus, JAP neesot vajadzīgi.
Graujot JAP reputāciju
Neviens šoferis ar varu vai viltu neesot spiests reģistrēties par individuālā darba veicēju, pašnodarbinātu personu vai individuālo komersantu. Visi zinājuši JAP nosacījumus un labprātīgi tos pieņēmuši, parakstot līgumus un uzņemoties noteiktu tiesību un saistību apjomu, apzinoties, ka līgumiem ir juridisks pamatojums. Starp JAP un A.Korolu noslēgto līgumu nevarot uzskatīt par darba līgumu, jo to nevar slēgt starp diviem uzņēmumiem, tāpēc A.Korola prasība esot absurda. Vienīgais, ko viņš panācis, esot neslavas celšana un JAP goda un cieņas aizskārums. “Prasība ir klaji nekorekta iejaukšanās cita uzņēmuma organizatoriskajā darbā, vienlaicīgi izplatot aizskarošu informāciju par JAP un graujot tā reputāciju,” teikts pretprasībā un lūgts no A.Korola par labu JAP piedzīt 1000 latu par JAP un tā pasažieru goda un cieņas aizskārumu un morālā kaitējuma nodarīšanu.
Pietrūkst iedziļināšanās
Tiesā A.Korola pārstāvji Latvijas Autopārvadātāju arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Vitālijs Reinbahs un vietnieks Raimonds Gailis uzsvēra, ka vēlas atrisināt situāciju, kāda izveidojusies starp JAP kā darba devēju un šoferiem kā darba ņēmējiem, norādot uz minētajiem apsvērumiem par slēptu darba attiecību pastāvēšanu un pamatojot ar noteiktiem Civillikuma, Darba likuma pantiem un citu likumdošanas aktu normām. Tā kā JAP ar šoferiem noslēgtajam līgumam nav nosaukuma, procesā iesaistītajām pusēm radās formulējuma grūtības. JAP juriste Maija Ivbule to raksturoja kā līgumu bez nosaukuma, kas balstīts uz franšīzes līguma pamatiem u.tml., tomēr tas esot līgums starp diviem uzņēmējiem. Juriste pastāvēja uz to, ka JAP šoferiem nemaksā algu, taču dod iespēju strādāt. Nodrošina tehnoloģijas, zināšanas, dod iespēju pelnīt kā individuālajiem uzņēmējiem, piesaistot viņus šoferu un konduktoru funkciju veikšanai, kredītā piešķirot lielu uzticību, kas tiekot sagaidīta arī pretī.
Diskusijas izraisīja jautājums par neatbilstībām Ministru kabineta noteikumu nosacījumiem, kas reglamentē kārtību, kādā atļauts veikt pasažieru komercpārvadājumus ar citu personu īpašumā esošu autotransportu. Tie paredz, ka autovadītājam bez citiem dokumentiem jābūt transporta nomas līgumam un darba līgumam. JAP juriste norādīja, ka šie noteikumi uz JAP neattiecas, jo uzņēmumā ir cita forma, tāpēc noteikumos būtu nepieciešams attiecīgs punkts. Citā radniecīgas tiesvedības lietā viņa norādīja, ka JAP ar Satiksmes ministriju par to esot mutiska vienošanās. Savukārt ministrija “Ziņām” šā gada janvāra beigās uzsvēra, ka MK noteikumi ir jāievēro arī JAP. Ja uzņēmums prasības neievērojot, šoferiem tika ieteikts vērsties tiesā. Taču MK noteikumu prasības palika līdz galam neiztirzātas. Nepietiekama šķita arī atbilde uz jautājumu par kases ieņēmumu uzskaites prasību ievērošanu. Proti, ar naudu rīkoties drīkst tikai kasieris, bet JAP to dara šoferi. Juriste skaidroja, ka uzņēmums meklē risinājumus, lai nodrošinātu likumu prasības. Strīdīgs bija arī jautājums par individuālā darba veicējiem nepieciešamajām atļaujām, ko izsniedz pašvaldība. Tajās kā darbības veids minēti pasažieru komercpārvadājumi. Šādā gadījumā uzņēmējam jābūt licencei par regulāro komercpārvadājumu veikšanu. Juriste skaidroja, ka licence ir JAP, un tas piesaista uzņēmējus šoferu un konduktoru pienākumu veikšanai. Uz to prasītāja puse norādīja, ka tāds uzņēmējdarbības veids kā šoferis konduktors nepastāv. Juriste tam piekrita, pieļaujot, ka JAP ir bijušas neprecizitātes un pārkāpumi, ne velti nomainīta uzņēmuma vadība, taču jautājums tā arī palika neatbildēts. Diskusiju turpinājumā JAP juriste pat pieļāva, ka šoferi paši varot doties uz ministriju, lai iegūtu pārvadājumu licences. Taču iedziļināšanās jautājumā bija nepietiekama, bet demagoģija pārāk liela, lai izprastu, kad un kā īsti kvalificēt šoferu statusu: darba veicēji vai uzņēmēji, pārvadātāji vai šoferi. Pat JAP juristei dažkārt sajuka uzņēmuma izpratnē pareizais formulējums.
Nepietiekot pierādījumu
JAP pretprasību par JAP un tā pasažieru goda un cieņas aizskārumu un morālo kaitējumu juriste pamatoja ar to, ka pasažieru pārvadājumi ir stratēģiska nozare; ar zaudējumiem, kas atmaksāti daudziem pasažieriem; ar kādam pasažierim segto psihologa pakalpojumu. Taču dokumentu un aprēķinu nebija. Arī liecinieka JAP Pārvadājumu daļas inspektora Gata Dūmiņa liecība bija vispārīga – par naidīgu vairāk nekā 100 cilvēku pūli, kas piedalījies sarunās un diskutējis ar arodbiedrības pārstāvi. A.Korols esot vācis parakstus. Cik zināms no cita lietā pieņemtā lēmuma, parakstu vākšana 11. novembrī notikusi pēc Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa iniciatīvas, lai noskaidrotu, cik šoferu vēlas pāriet uz darba attiecībām. Vai A.Korols lietojis necenzētus vārdus un žestus, liecinieks nemācēja pateikt. Tiesnese Līga Dzerkale atzina, ka tiesai nepietiek pierādījumu, ka A.Korols būtu aizskāris JAP godu un cieņu, kā arī nodarījis morālo kaitējumu. Uz jautājumu, vai JAP izmantos tiesības un iesniegs papildu pierādījumus, juriste atbildēja noliedzoši. Tomēr spriedumā tiesa noraidījusi ne vien JAP pretprasību, bet arī A.Korola prasību. Viņa pārstāvji pēc īsā sprieduma apliecināja, ka lēmumu pārsūdzēs nākamās instances tiesā, jo ir pārliecināti par prasības pamatotību. JAP valdes priekšsēdētājs Pēteris Salkazanovs “Ziņām” teica, ka valde tiesas lēmumu vēl nav izvērtējusi, taču domā, ka JAP to nepārsūdzēs.
