Gandrīz pirms gada Izglītības un zinātnes ministrija Latvijas sabiedrību pārsteidza ar visai negaidītu priekšlikumu: no 2004. gada 1. septembra pirmo triju klašu skolēniem būs jāizvēlas starp ētiku un kristīgo mācību kā turpmāk obligātu priekšmetu.
Gandrīz pirms gada Izglītības un zinātnes ministrija Latvijas sabiedrību pārsteidza ar visai negaidītu priekšlikumu: no 2004. gada 1. septembra pirmo triju klašu skolēniem būs jāizvēlas starp ētiku un kristīgo mācību kā turpmāk obligātu priekšmetu. Pareizāk sakot, izvēle būs jāizdara bērnu vecākiem.
Tobrīd ministriju vadīja partijas “Jaunais laiks” pārstāvis Kārlis Šadurskis. Viņš skaidroja, ka sociālo zinību integrētais kurss mazākajās klasēs esot pārāk ateistisks. Diskusija par šāda lēmuma pareizību parādījās gan tikai pēc notikušā publiskošanas. Kā padomju laikos – sabiedrība pie viedokļa uzklausīšanas nemaz netika pielaista. Tikai nesen sabiedriskās politikas centrs “Providus” sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS ir veicis pētījumu par attieksmi pret kristīgo mācību 1. – 3. klašu skolēniem. Rezultāti apstiprina, ka pieņemtais lēmums ir sasteigts.
Vecāku un pedagogu attieksme pret ministrijas ierosmi ir atšķirīga. Un to bieži vien ietekmējusi ne vien attieksme pret piedāvātajiem priekšmetiem, bet arī skolu reformas norises vērtējums. Kopumā šī ierosme vērtēta pozitīvi – 57 procenti aptaujāto nākamo skolēnu vecāki un 53 procenti pedagogu. Tikai ir viens liels “BET”. Ja jāizvēlas starp kristīgo mācību un ētiku, vairākums vecāku (67 procenti) izvēlētos pēdējo. Tikai 23 procenti būtu ar mieru, lai viņu bērni apgūtu ticības mācību. No vecākiem, kuru bērni regulāri apmeklē kādas kristīgās konfesijas svētdienas skolu, par labu ticības mācībai izsakās 74 procenti. Savukārt vecāki, kas savas atvases uz šādām nodarbībām neved, par labu ticības mācībai ir tikai 16 procentu.
Galvenie argumenti “par” skolēnu vecākiem un pedagogiem saistīti ar sabiedrības morālo degradāciju, cerību, ka skolā gūtās zināšanas bērniem ieaudzinās labu uzvedību, kultūru un vērtību sistēmu. Savukārt galvenie argumenti “pret” saistīti ar to, ka šie priekšmeti nedrīkst būt obligāti (pieļaujams, ka tie varētu būt fakultatīvi), jo bērni ir pārāk mazi, lai apgūtu šo priekšmetu. Iebildumi pret ētiku saistīti ar to, ka tas varētu būt pārāk sarežģīti tik maziem bērniem vai arī šis priekšmets varētu tikt mācīts citu priekšmetu ietvaros. Pret kristīgās mācības apguvi minēti vēl citi faktori: šim jautājumam jāpaliek ģimenes ziņā vai arī tie jāapgūst svētdienas skolā.
Tiktāl par vecākiem un bērniem. Vēl aktuāls jautājums, kas mācīs un, galvenais, ko mācīs, ja skolotāji tomēr atradīsies. Uz to atbildi nezināja 50 procentu vecāku un 26 procenti skolotāju. Vai tas nav pārāk draudīgs skaitlis, lai vienkārši varētu ignorēt? Pētījums liecina, ka potenciālās problēmas būtu saistāmas ar tādu rādītāju kā skolotāja konfesionālā piederība kādai baznīcai. Pats par sevi saprotams, ka luterāņi vēlas, lai viņu bērnus izglītotu luterānis, bet pareizticīgie grib, lai viņu bērnus ticības lietās skolo pareizticīgais. Jau no pieminētajiem piemēriem kļūst skaidrs, ka ministrijas lēmums bijis krietni vien pārsteidzīgs un nepārdomāts.
Savulaik arī “Ziņas” pie Jelgavas lielāko reliģisko konfesiju pārstāvjiem centās noskaidrot viņu vērtējumu par negaidīto ministrijas ierosmi. Painteresējāmies, kā to uztver arī pedagogi. Pirmkārt, baznīcas pārstāvji apsveica šādu soli, tomēr vairumā gadījumu norādīja uz visām minētajām problēmām. Otrkārt, līdzīgās domās bija arī mūsu pilsētas pedagogi. Līdz rudenim laika vairs nav daudz, lai varētu nākamo mācību gadu sākt ar eksperimentu, kura iznākums nav pat paredzams.
