Sakarā ar neseno Eiropas komisijas ziņojumu par Latviju sabiedrībā ir pastiprinājusies interese par Eiropas Savienību un tiek izteikti dažādi viedokļi.
Sakarā ar neseno Eiropas komisijas ziņojumu par Latviju sabiedrībā ir pastiprinājusies interese par Eiropas Savienību un tiek izteikti dažādi viedokļi. Ž. Polis («Zemgales Ziņas» 1997. gada 1. jūlijā) salīdzina Eiropas Savienību ar bijušo PSRS. Es tam nevaru piekrist. Nevar salīdzināt neatkarīgu valstu asociāciju, kāda ir Eiropas Savienība, ar dzelžaini centralizēto padomju impēriju, kurā Latvijai nebija nekādas teikšanas par savu tautsaimniecību un kultūru, kurā Latvija mērķtiecīgi tika pārpludināta ar milzīgiem migrantu pūļiem, lai ātros tempos rusificētu un iznīdētu latviešu tautu. Eiropas Savienībā lēmumi tiek pieņemti ar katras pat vismazākās dalībnieces piekrišanu. Arī mazās Eiropas Savienības dalībvalstis pilnībā saglabā un attīsta savu nacionālo identitāti. Eiropas Savienības mērķis ir nevis izveidot kaut kādu superlielvalsti, apspiežot mazās tautas, bet radīt kopīgu ekonomisko telpu, lai varētu sekmīgi konkurēt ekonomikā ar tādiem gigantiem kā ASV un Japāna. Nepiekrītu arī tam, ka valdība sola piena un medus tecēšanu mutē pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tieši otrādi. Labklājību Latvijā varēs panākt tikai ar smagu un neatlaidīgu darbu. To panāca Vācija, kas bija galīgi sagrauta pēc Otrā pasaules kara. Ja atskatīsimies vēsturē, redzēsim, ka arī Latvija, kuru no 1915. līdz 1920. gadam vairākkārt postīja svešas armijas, pirms Otrā pasaules kara nemaz neatpalika no Dānijas un citām attīstītām Eiropas valstīm. To mūsu tauta sasniedza tikai ar savu darbu un talantu. Tagad mums atkal rodas iespēja tikt līdz augstajam Vācijas un citu valstu līmenim. To mums var nodrošināt iestāšanās Eiropas Savienībā un mūsu pašu darbs. Mums arī nav citas izvēles – vai nu iestāšanās Eiropas Savienībā un grūtais ceļš uz labklājību, vai nabadzīga eksistence Krievijas paspārnē. Nemaz neminu mūsu valsts drošību, kas neizmērojami augs, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā. Ja mūsu vidusskolēni iestājas pret ES un salīdzina to ar PSRS, tā ir tikai mūsu pašu vaina, ka neprotam to viņiem izskaidrot. Ž. Poļa vilktās paralēles starp mūsu «pašlaik valdošo ideoloģiju» un staļinisko totalitārismu un genocīdu pret mūsu tautu izraisa skumjas pārdomas. Šādi salīdzinājumi rāda, ka mēs vēl savos prātos dzīvojam PSRS, neticam un nenovērtējam savu valsti Latviju. «Pašlaik valdošā ideoloģija» ir tas, ko mēs paši ievēlējām brīvās, domokrātiskās vēlēšanās. Var tai nepiekrist, kritizēt to, bet tā ir tautas vairākuma politiskās gribas izpausme. Salīdzināt to ar staļinisko genocīdu, manuprāt, ir zaimošana.
