Konrādijs apprecējies 60 gadu vecumā. Otrajā svētdienā pēc kāzām, uzrunādams draudzi no kanceles, viņš teicis: «Ja es būtu zinājis, ka laulības dzīve ir tik svētīga, tad būtu apprecējies pirms 40 gadiem».
Konrādijs apprecējies 60 gadu vecumā. Otrajā svētdienā pēc kāzām, uzrunādams draudzi no kanceles, viņš teicis:
“Ja es būtu zinājis, ka laulības dzīve ir tik svētīga, tad būtu apprecējies pirms 40 gadiem.”
*
Konrādijs lietojis spilgtus salīdzinājumus. Reiz viņš teicis:
“Tiklīdz jūs no baznīcas laukā, tā jums pilna mute ar maizi un desas gabals rokā. Pat uz ielas jūs to darāt, bet pie Dievgalda esat ar valgu velkami.”
*
Kādā sprediķī Konrādijs sacījis:
“Kas tā kultūra tāda ir? Tā ir tāda krējuma nolaizīšana un gruvešu nolīdzināšana. Tie cilvēciņi izgudro bāņus, telefonus, telegrāfus, bet no Dieva atstājas. Vai tas ir labi?”
Daži draudzes locekļi sūdzējušies superintendantam Paukam, ka Konrādijs savos sprediķos stāstot niekus un ka viņš par mācītāju vairs nederot. Pauks devies uz baznīcu pārliecināties, vai tas tiesa. Konrādijs, redzēdams superintendantu baznīcēnu vidū, sprediķojis:
“Jūs visi esat grēcīgi, bet mēs, baznīckungi, nesam jūsu grēku nastu. Mēs esam jūsu grēku nesēji ēzeļi. Bet vislielākais ēzelis, kam jānes vislielākā nasta, ir mūsu superintendants, kam mēs nododam jūsu grēkus. Lai Dievs viņam palīdz tādu lielu nastu nest.”
Pēc sprediķa Konrādijs amatā tomēr palika.
*
Mācītājs Konrādijs, uz baznīcu iedams, iebāzis ķešā desas gabalu. Suņi, saoduši desas luņķi, laiku pa laikam mācītāju paraustījuši pie svārku piedurknes. Konrādijs iegājis baznīcā un uzkāpis kancelē. Taču mācītājs bija aizmirsis līdzi paņemt Bībeli. Steigdamies ar grāmatu, ķesteris paraustījis mācītāju pie svārku stūra. Domādams, ka tas ir kārtējais suns, mācītājs iesaucies:
“Se! Tad baznīcā nebūs miera no tevis?”
*
Reiz Konrādijs aizbraucis parastajās skolu revīzijās uz Tetelmindes skolu Jelgavas apkārtnē. Mācītājam klasē ierodoties, bērni vispirms skrējuši tam rokas bučot. Tā kā klasē bērnu daudz, izcēlies liels troksnis un drūzmēšanās. Konrādijs nokomandējis bērnus atpakaļ, tad tos pamācījis: “Tā ne, mīlīši, pa beņķiem, pa beņķiem!”
Pēc tam viņš pats izplestām rokām gājis lēni pa celiņa vidu, un bērni no abām pusēm “pa beņķiem” nākuši un skūpstījuši rokas, līdz visi savu “pienākumu” izpildījuši.
*
Konrādijs jaunos rekrūšus pamācījis ar vārdiem:
“Jūs, jaunie puiši, dodaties kalpot mūsu kungam un ķeizaram, bet, no Dieva puses, neaizmirstiet savas brūtes, kas jūs gaidīs mājās. Uzvedieties godīgi un nepinieties ar citām meitām!”
*
Vaļas brīžos Konrādijs labprāt mēdza pastaigāties pa ielām un lēnā garā visu novērot: gan laucinieku, gan pilsētnieku uzvešanos un izturēšanos, gan arī pats pa interesantam piedzīvojumam meklēdams.
Piemēram, viņš novērojis, ka laucinieki, Jelgavā iebraukuši, labprāt mīl ēst desas un bulkas, pie kam viņi ēšanu ne reizi neēd pie galda, iebraucamā vietā vai “šeņķī” (krogā), bet daudzreiz iet ēzdami pa ielu. Konrādijam, kā kārtīgam kungam, tas licies par piedauzīgu un nepieklājīgu. Svētdien viņš no kanceles zemniekus par to norājis, viņu uzvešanos attēlodams šādi: “Bikses vaļā, desa rokā… iet pa Lielo ielu projām!”
