27. maijā aprit 100 gadu, kopš mūžībā aizgājis Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs (1821 – 1904).
27. maijā aprit 100 gadu, kopš mūžībā aizgājis Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs (1821 – 1904). Viņam piemita laba humora izjūta. Viņš bija īsts divdomību un drastisko izteicienu meistars. Tautas atmiņā palicis ne vien ar savu neparasto izskatu un savrupo dzīvesveidu, bet arī kā uzcītīgs, augstsirdīgs un tēvišķs draudzes gans. Konrādijs bija godīgs un tiešs, viņš nemēdza liekuļot. Tautā tika saukts arī par Konrādu, Konrādi, Kundrātu, Kundrātiņu.
1821. gada 21. oktobrī Salgales mācītāja Ādama Konrādija un viņa sievas Friderikas ģimenē piedzima dēls Morics Vilhelms. Viņš nāca pasaulē Konrādiju ģimenei visai traģiskos apstākļos. Ādama Konrādija meita bija slima ar nervu drudzi un mira tieši tajā laikā, kad pasaulē nāca mūsu slavenais Dieva kalps.
Bērnību Morics Vilhelms pavadīja vecāku mājās. Skolas gaitas sāka Tukuma apriņķa Degolē, bet 14 gadu vecumā vecāki zēnu nodeva pansijā pie pazīstamā mācītāja Vecā Pantēnija Jelgavā. No 1833. līdz 1840. gadam Morics Vilhelms mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tās absolvēšanas iestājās Tērbatas universitātē, kur studēja filosofiju un teoloģiju.
1850. gadā Konrādijs atgriezās Jelgavā un sāka kalpot par Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Šajā amatā viņš pavadīja 52 gadus. No 1855. līdz 1870. gadam Konrādijs sprediķoja arī Kalnciema – Klīves evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā. No vēstures avotiem un literatūras zināms, ka viņš plaši darbojās sabiedriskā laukā, ir izdevis četras nelielas grāmatas. 1872. gadā klajā nāca brošūra “Annas baznīca, Jelgavas Latviešu sirds vietiņa, kā cēlusies, ko pieredzējusi, kāda tagad”. Konrādijam raksturīga sulīga un tautai tuva valoda. Grāmatiņa par Sv.Annas baznīcu ir pirmais mēģinājums populārā veidā pasniegt savas draudzes baznīcas celtniecības un pastāvēšanas vēsturi. Arī šodien šim izdevumam arvien ir vērtība.
Laikabiedru uzmanību Konrādijs piesaistīja ar savu ārējo izskatu. Viņš bija gara auguma kalsns vīrs. Konrādija māsas dēls Teodors Hermans Pantēnijs savās atmiņās raksta:
“Konrādija vecākais brālis Kārlis bija garš, vājš, šauriem pleciem, bet Morics Konrādijs bija vēl garāks, vēl šaurākiem pleciem un vēl vājāks, ar mazu galvu, gaišiem matiem, ar ļoti vērīgām zilām acīm un lielu, taisnu degunu, neparasti tīri ģērbts. Viņš gāja lieliem soļiem, lēnā un svinīgā gaitā, kas pauda pašapziņu un cieņu.”1885. gadā Pūcīšu Ģederts savā kalendārā publicēja karikatūru, kurā mācītāju attēloja kā stārķi, klāt pievienodams atbilstošu dzejoli. Konrādijs, ieraudzīdams sevi kalendārā, apskaities ne pa jokam. Kādā svētdienā baznīcā pēc sprediķa viņš uzrunājis draudzi:
“Mīļā draudze, man tev kas svarīgs jāsaka. Tas bezdievis Pūcīšu Ģedus savā laika grāmatā mani uzzīmējis par stārķi. Es lieku pie sirds to grāmatu nepirkt un to pasacīt arī saviem mājiniekiem. Es, jūsu gans, esmu tur izķēmots”.”
Vēlāk Pūcītis atzinies, ka labāku ieteikšanu savam kalendāram viņš nevarējis vēlēties un tas ticis ātri izpirkts. Konrādijs dzīvoja kā vecpuisis pēc pulksteņa. Visa sava mūža garumā viņš ievēroja stingru dienas režīmu. Konrādija mājās valdīja pedantiska kārtība un dziļš klusums. Viņam ļoti patika karsts un tveicīgs laiks. Tad kopā ar savu māsasdēlu mazo Pantēniju mācītājs devās pastaigās. Konrādijam patika sauļoties, kas gan tolaik bija visai neierasta nodarbe.
Mūsu novadnieks literatūrzinātnieks Antons Birkerts grāmatā “Vecais Konrādijs dzīvē darbā un anekdotēs” rakstīja, ka viņš tika cienīts muižniecības aprindās ” (..) savu zināšanu un smalkās uzvedības dēļ, bet pie tautas – ar savu laipnību, kārtīgu pienākumu pildīšanu, cienīgu izturēšanos ārpus baznīcas”.
Laikrakstā “Tēvija” interesanti Konrādiju raksturojis Ādolfs Alunāns:
“Būdams vīrs ar liberāliem un tolerantiem uzskatiem, viņš bija apdāvināts ar bagātu humoru, ar kuru nekad neskopuļojās.”
Savukārt “Zobgaļu kalendārā” Alunāns norāda, ka ar savu taisno, atklāto dabu un humāniem uzskatiem Konrādijs iemantoja daudz cienīšanas un mīlestības.
Konrādijs mēdza būt arī sarkastisks. Par to liecina piemērs ar Māteru Juri. Māters bija latviešu avīžnieks, publicists un sabiedrisks darbinieks. Viņš bija pazīstams ar savu degsmi, neatlaidību, ideālismu un cīņassparu. Viņam bija ass prāts, lielas darba spējas, uzņēmība, bet arī ķildīgs raksturs. Pats par sevi Māters teicis: “Visa mana dzīve viens cīniņš!” Un cīnītājs viņš bija – dažkārt vietā un dažkārt nevietā. Mātera bērēs Konrādijs licis dziedāt dziesmu no Dziesmu grāmatas, kurā bijuši šādi vārdi:
“Kas izplēties, godā sēdējs,/bija lielais ļaužu ēdējs,/Guļ novārdzis un izdēdējs.”
Konrādija sarkasma aizvainoti, daudzi Mātera domubiedri pēc dziesmas devušies prom, vēlāk pārmezdami mācītājam cinisku izturēšanos pret aizgājēju.
Droši vien Konrādijs uzskatīja, ka, būdams draudzes dvēseļu gans ar lielu pieredzi, viņš varēja atļauties audzinošos nolūkos pateikt arī kaut ko ne visai glaimojošu – vieniem par mācību, bet citiem par biedu. Katrā ziņā Konrādijs nebija tas, kurš liekuļotu, ne no kanceles, ne arī pie kapa. Varbūt dažkārt savu sarkasmu un zobgalības viņš lietoja nevietā. Bet tāds nu viņš bija! Tiešs un atklāts, un ne jau visiem tas bija pa prātam. Mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs bija interesanta, kolorīta un spilgta personība. Vēl šodien daudzi zina viņa jokus un anekdotes, bet varbūt piemirsuši, ka tās savulaik teicis bijušais Sv.Annas draudzes mācītājs – vīrs, kuru ir vērts pieminēt arī pēc gadsimta.
Interesenti tiek laipni gaidīti Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas K.Barona zālē Vilhelmdienā, 28. maijā, pulksten 18 uz tematisku sarīkojumu “Mācītāja Morica Vilhelma Konrādija atcerei”.
