«Prāta vētras» DVD koncertieraksta vākā iekļauts teju vai simboliskais Renāra Kaupera secinājums: «Un tomēr viņa griežas! Un mēs tam visam pa vidu. Un nav mums miera. Nav laika apstāties, nobīties nav laika. Nav pat laika domāt…».
“Prāta vētras” DVD koncertieraksta vākā iekļauts teju vai simboliskais Renāra Kaupera secinājums: “Un tomēr viņa griežas! Un mēs tam visam pa vidu. Un nav mums miera. Nav laika apstāties, nobīties nav laika. Nav pat laika domāt. Toties katram savs ceļš un sava ceļasoma.”
Pēc Mumiņa bojāejas šīs rindas iegūst skumju nokrāsu, tomēr paliek spēkā…
Visus šos gadus gan Latvijā, gan ārpus tās daudzus valdzinājis grupas gaišais, pozitīvais, draudzīgais gars.
Cik zinu, grupai nācās vērtēt, pārdomāt, aizstāvēties un atkal domāt, kad, iekarojot pasauli, ārzemju speciālisti ieteica mainīt grupas sastāvu. Spītējot producentiem un liktenim, viņi vienmēr palika kopā. Slavena grupa un nešķirami draugi vienlaikus. Grūti iedomāties šī smagā trieciena emocionālās sekas “Prāta vētrai”.
Ja runājam par Mumiņu un traģisko notikumu, tad labāk runājam tā, lai puiši to nedzird. Viņiem jau tāpat ir grūti. Nekad neesmu sapratis un laikam nesapratīšu, kāpēc saka, ka bērēs apraud aizgājēju. Viņš vairs nejūt. Un jebkuras ticības gaisotnē viņš ieguvis mieru. Apraudam un žēlojam jau sevi un aizgājēja tuviniekus. Raudam par to, ka ir zaudēts kaut kas ļoti mīļš. Ja nav bijis mīļš, tad labāk neizlikties, labāk klusēt.
Stulba sakritība, bet “Prāta vētras” albuma “Dienās, kad lidlauks pārāk tāls” pēdējā kompozīcija “Spacemuminsh” saistībā ar Mumiņu kļuvusi par fatālu noslēgumu. Sāpīgi. Un tik ļoti, ļoti gribas, lai grupa to spētu pārdzīvot.
