Kā tiks sadalītas deviņas Eiroparlamentā Latvijai atvēlētās vietas, uzzināsim jau pēc nepilnām divām nedēļām.
Kā tiks sadalītas deviņas Eiroparlamentā Latvijai atvēlētās vietas, uzzināsim jau pēc nepilnām divām nedēļām. Izskatās, ka aktivitāte 12. jūnija vēlēšanās būs krietni vien mazāka nekā, piemēram, referendumā par iestāšanos ES. Tam ir gan savi subjektīvi, gan objektīvi iemesli, kas, manuprāt, ir nepamatoti un liecina par zināmu aprobežotību.
Vispirms par redzamākajiem – objektīvajiem jeb ar vēlētāju tieši nesaistītajiem iemesliem. Diemžēl Latvijas politiskās partijas ES Parlamenta (EP) vēlēšanas uzskata kā gana nesvarīgu pasākumu, tāpēc praktiski nenotiek nopietna priekšvēlēšanu kampaņa. Lai kā nepeltu partijas pirms 8. Saeimas vēlēšanām par nenormāli pārblīvētajām kampaņām, tās tomēr spēja aktualizēt arī daudz būtisku problēmu (korupcija, nodokļu likumdošana), tādējādi izglītojot vēlētājus. Politiskā socializācija jeb vēlētāju politiskā izglītošana teorētiski ir viena no politisko partiju funkcijām, ko Latvijas pārlieku pragmatiskās valdošās partijas nav tā īsti apjēgušas, kur nu vēl izmantojušas praksē. Parasti viss ir aprobežojies ar politiskiem realitātes šoviem (lasi: kompromantu kari pirms katrām vēlēšanām), nevis vēlētāju izglītošanu. Arī pirms šīm vēlēšanām varenākās labējās un kreisās partijas publiski runā nevis par Latviju Eiropā (vai otrādi), bet gan par Latviju Latvijā, proti, sabiedrības dienas kārtībā kuslās priekšvēlēšanu kampaņas spēlē uz pāris primitīvām “fobijām”, un tas arī viss.
No vienas puses, partiju rīcība ir saprotama, jo caurmēra Latvijas vēlētājs neinteresējas par ES. Tā viņam ir sveša. Politiķi izvēlējušies vieglāko ceļu, proti, labāk runāt par lokālajām problēmām, kas potenciālajam vēlētājam ir vieglāk saprotamas, nekā par kādu konkrētu direktīvu izstrādāšanu vai grozīšanu, kas ikdienā ietekmē mūsu (un ne tikai mūsu) zemniekus, mazos un vidējos uzņēmējus u.c. Tādējādi EP ir tikai nezināms lidojošs objekts kaut kur Briselē. Partijas negrib nodarboties ar vēlētāju izglītošanu, ko pierāda arī kampaņu mazie budžeti (mazi tie, saprotams, ir salīdzinājumā ar pēdējo vēlēšanu miljoniem). Jau tagad pašu partiju vidū ir manāma smīkņāšana, ka Eiroparlamenta vēlēšanas būs pietiekami kvalitatīva sabiedriskās domas aptauja pirms nākampavasar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām.
Kālab EP nešķiet tik kārdinošs? Mūsu partijas un politiķi producē nepārprotamu vēstījumu saviem konkurentiem un sabiedrībai – Eiroparlaments jāuzlūko vairāk nekā ordenis, par kura nēsāšanu turklāt labi maksā, nevis reāls rīcībpolitikas veidošanas instruments.
Runājot par subjektīvajiem iemesliem, kas veicinās nosacīti zemu līdzdalību EP vēlēšanās, problēma ir tā pati, kas partijām (pareizāk, partijas pielāgojas vairākuma “stilam”) – šaurais skatījums uz valsts un ES attiecībām. Lielākoties no tiem, kas piedalījās pērnruden referendumā par Latvijas iestāšanos ES, Eiroparlamenta vēlēšanās piedalīsies vēlētāji, kas par ES balsoja kā par ideju, nevis tikai naudas gūšanas līdzekli.
Bez šaubām, liela ietekme uz vēlēšanām un iespejamo vēlētāju apātiju varētu būt pēdējo mēnešu aizdomīgajam cenu kāpumam, kas tiek attaisnots ar ES ienākšanu Latvijā. Tas katrā ziņā neizbēgami vairo eiropesimismu, kas var veicināt visādu dīvainu politisko spēku atbalstīšanu (piemēram, Belakoņa Konservatīvā partija). Jāatgādina, ka martā veiktā SKDS aptauja liecina, ka pēc ilgāka laika ES atbalstītāju un noliedzēju procents ir ļoti cieši satuvinājies (par – 45,3% un pret – 40,5%).
Protams, mēs uz Eiropas fona neizcelsimies, jo salīdzinājumā, piemēram, ar Čehiju, kur prognozē 20% vēlētāju līdzdalību EP vēlēšanās, varam justies itin labi (pēdējā prognoze liecina, ka Latvijā vēlēt dosies 49% balsstiesīgo), tomēr politisko partiju pasivitāte nav smuks žests, jo diskreditē ES ideju kā tādu.
