Tautas saskaņas partija joprojām turpina publiski spēlēties ar pašreizējo valdību kā kaķis ar peli.
Tautas saskaņas partija (TSP) joprojām turpina publiski spēlēties ar pašreizējo valdību kā kaķis ar peli. “Partijas biedru aptaujās vairākums sliecas uz to, ka partija un valsts neko negūst, turpinot šādu valdību atbalstīt,” tā pasteidzies paziņot “saskaniešu” lielais diplomāts Jānis Jurkāns. Diez ko nopietni šie kārtējie draudi gāzt valdību gan neizklausās, it sevišķi Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā. Taču TSP pašapzinīgā rīcība liecina arī par ko citu – par ievērojamajām politisko manevru iespējām, ko it kā opozīcijas, it kā puspozīcijas partijai atļauj valdošā koalīcija.
Viltnieks Jurkāns nemaz neslēpj, ka demisijas draudi sakņojas EP vēlēšanās, kas notiks šosestdien, proti, ja TSP negūs gaidīto vēlētāju atbalstu, partija “nostāsies pret Emša valdību”. Citiem vārdiem, šajā ciniskajā atklātumā, kas vispār kļuvis par pašreizējās valdības zīmolu, ir jaušama “muskuļu demonstrēšana” – redz, kāda mums ietekme. Tādējādi “jurkānieši” skaidri definē savu izpratni par pašreizējo politisko situāciju – ja mums iet “čābīgi”, nedomājiet, ka mēs sapņaini ļausim Emša valdībai arī turpmāk pietiekami veiksmīgi laipot starp kreiso un labējo politisko spēku interesēm.
Jurkāns ir profesionāls politiķis, nevis kaut kāds zaļknābis, un ļoti labi saprot, ka “muskuļu demonstrēšana” var piesaistīt visu interesentu (vēlētāju, sponsoru, lobiju) uzmanību, kā arī vēlreiz, nu jau publiski, akcentēt TSP lomu uz politiskās skatuves. Aptaujas liecina, ka TSP atbalsts svārstās ap piecu procentu barjeru, kas, protams, nav patīkami partijai, kura vēl pirms dažiem gadiem tika uzskatīta par spēcīgāko kreisā spārna balstu gan Saeimā, gan ārpus tās. Saprotams, ne jau EP Jurkāna draudos ir būtiskākais aspekts; daudz svarīgākas ir tuvojošās vēlēšanas, uz kurām ceļš TSP nešķiet rozēm kaisīts.
Skaidrs, ka TSP kā labs formālais arguments Emša valdības tirdīšanai kalpo “neveiksmīgā izglītības reforma”, taču par šo “pīrāgu” cīnās arī citi daudz aktīvāki un populismā spēcīgāki politiskie konkurenti (Pliners, Ždanoka u.c.). Turklāt Jurkāna konkurente Ždanoka (PCTVL) jau vairākkārt kritizējusi gan TSP, gan Latvijas Sociālistisko partiju par “vēlētāju interešu nodošanu”. Manuprāt, TSP pašreizējo pozīciju galvenokārt nosaka ekonomiski apsvērumi, tas ir, partijas elites (t.sk. tās sponsoru) vēlme iegūt lielāku kontroli pār ekonomisko resursu sadali, kas no politikas veidošanas skatupunkta ir pašsaprotami, kamēr “jurkānieši” nesāk rīcībpolitikas līmenī praktiski pierādīt savu draudzību ar Putinu.
Izskatās, ka Emša mazākuma valdībai demisijas pieprasīšana varētu kļūt ikdiena. Nav vēl īsti aizritējis 100 “pieklājības dienu”, kad gan “Jaunais laiks” (JL), gan TSP ir pieprasījusi vai draudējusi valdībai ar demisiju. Nupat JL Krišjāņa Kariņa personā ir paziņojis – ja valdība nenodrošinās Repšes valdības oponentu sabalsoto pedagogu algu paaugstināšanu, pensiju indeksāciju un neatrisinās “māmiņu algu” jautājumu, atkal tiks prasīta šīs valdības demisija (pirmo reizi to prasīja maija vidū).
Īsāk sakot, demisija, ja tiek atrasts labs pamatojums sociālajā situācijā, kalpo par pietiekami efektīgu partijas(-u) pozitīva tēla veidojošu instrumentu. Tas liecina par vēlēšanu tuvošanos. Tomēr, sistemātiski pieprasot demisiju un draudot nogāzt valdību (nevis, teiksim, to reformēt), tiek traumēta ticība jau tā vājajai politiskā procesa stabilitātei, bet šis vispārīgais politiskās kultūras jautājums politiskajai elitei tagad ir mazsvarīgs. Iespējams, stabilāku un prognozējamāku politisko klimatu varēsim gaidīt pēc EP vēlēšanām, taču gan labējo, gan kreiso partiju vidū politiskās ambīcijas pagaidām, šķiet, ir daudz lielākas nekā gribēšana atrast kompromisu, kas nodrošinātu valsts neizzagšanu.
