«Laiciņš sāk uzlaboties, un es mēģinu atpūsties no visas sirds. Tikai sāk apnikt bezdarbība. Domāju, ka vajadzētu meklēt darbu, bet mūsu ciemā tādu atrast būs diezgan grūti,» elektroniskā pasta vēstulē raksta kāds desmito klasi pabeidzis puisis.
“Laiciņš sāk uzlaboties, un es mēģinu atpūsties no visas sirds. Tikai sāk apnikt bezdarbība. Domāju, ka vajadzētu meklēt darbu, bet mūsu ciemā tādu atrast būs diezgan grūti,” elektroniskā pasta vēstulē raksta kāds desmito klasi pabeidzis puisis. Tas ir diezgan tipiski, ka daudzi skolēni lūko iespējas vasarā kaut kur strādāt.
Kā “Ziņas” rakstīja, pirms pāris gadiem Jelgavā ar šo jautājumu sāka nodarboties sabiedriskā organizācija “Kovārnis”, realizējot Pasaules Bankas atbalstītu projektu “Dodiet darbu!”. Septiņu mēnešu laikā, aptaujājot Jelgavas iestāžu un uzņēmumu vadītājus, “Kovārnim” izdevās palīdzēt atrast darbu 22 jauniešiem. Skaitlis nav liels, kas vēl jo vairāk norāda, ka problēma ir aktuāla un risinās ne tik viegli, kā varbūt dažam liekas. Šogad skolēnu darba meklējumos nāk palīgā arī valsts. Aprīlī Saeima pieņēma grozījumus Bezdarbnieku atbalsta likumā, līdz ar to Nodarbinātības valsts aģentūrai (NRA) ir pienākums vasarās organizēt darbu skolēniem. Jau kopš 1. jūnija (un, protams, arī tagad) pusaudži no 15 gadu vecuma var reģistrēties kā darba meklētāji NRA filiālēs, un, kā vēsta NRA mājas lapa, sākot ar 9. jūniju reģistrētie tiek sūtīti pie saviem darba devējiem. “Ziņas” centīsies stāstīt, kā šī svarīgā lieta izdodas. “Pagrabā” vairāk par tiem, kas darbu atraduši saviem spēkiem. Tas gan varbūt ir mazliet pārspīlēti teikts. Kā liecina bērnu un jauniešu centra “Junda” socioloģijas pulciņa pētījums, 154 no 200 aptaujātajiem jauniešiem uzskata, ka vislielākās iespējas dabūt darbu ir tad, ja to meklē vecāki vai paziņas. Kā liecina “Ziņu” jauno žurnālistu pieredze, tā arī ir.
Piedāvājam trīs stāstus par 16 un 17 gadu vecām meitenēm, kas nupat beigušas 10. klasi, un viņām jau ir pieredze darba meklējumos.
Līdz darbavietai vairāk nekā 200 km
Līga Rube dzīvo Lielvircavā. Vecākiem ir piemājas zeme, kurā savām vajadzībām tiek audzēti kartupeļi, dārzeņi un citi lauku labumi. Līga tur iemācījusies strādāt, taču, lai kaut ko nopelnītu, darbs jāmeklē ārpus mājas. Vecākais brālis Toms, kas šogad beidz vidusskolu, pērnvasar to dabūja turpat netālu graudu kaltē, taču Līga jau trīs vasaras darba gaitās devusies uz Preiļu rajonu. Tur ģimenei ir radi uzņēmumā, kas nodarbojas ar augļu, ogu, sēņu vākšanu un apstrādi. Līga kopā ar divām māsīcām, kas atbrauc no dažādām Latvijas vietām, tur ņemas ar ogu un gaileņu mazgāšanu, fasēšanu, kā arī veic citus pienākumus. Meitenes ar algu ir apmierinātas – iznākot apmēram simts latu mēnesī. Taču kolektīvā strādnieces galvenokārt ir vidēju gadu kundzes, kas izturas diezgan valdonīgi. Tas meitenēm diez ko nepatīk, bet, ja neko labāku neatradīs, droši vien atkal būs jādodas uz Latgali vai arī jāiet pie lielāku platību saimniekiem ravēt. Tas gan nav pats interesantākais darbs. Līgai gribētos strādāt par auklīti, taču šādu darbu ir pagrūti atrast. Katrā ziņā vasarā vairāk nekā mēnesi meitene strādās, jo nauda ir vajadzīga skolai un arī vienai otrai modes precei. Ar to, kas pavasarī nopelnīts, vācot vīngliemežus, nepietiek.
Skolā Līgai patīk mūzika, sports, matemātika, un nākotnē viņa sapņo par studijām Kultūras akadēmijā. Domas gan varot mainīties.
Es strādāju cauru gadu
Iepriekšējā vasarā divus mēnešus Ilze Vēvere dabūja vietu kādā Jelgavas ēdnīcā. Darbs bija visvienkāršākais – telpu tīrīšana, trauku mazgāšana. Mikroklimats kopā ar gados vecākiem darbabiedriem bija jauks, ar torti tika atzīmēta pirmā alga. Tomēr strādāšana diezgan nogurdināja un samaksa bija neliela. Starp citu, kā Ilze ievēroja, mazas algas bija arī pastāvīgajiem ēdnīcas darbiniekiem. Strādājot šo vienkāršo darbu, Ilze ir novērtējusi izglītības nozīmi. Labu vietu ar pienācīgu algu vari dabūt tikai tad, ja tev ir augsta kvalifikācija. Taču skolas gados, ja interesantāku piedāvājumu nebūs, Ilze atkal domā strādāt tajā pašā ēdnīcā.
Ilzei ir paveicies, jo viņa atradusi darbu, ko, apvienojot ar mācībām, var veikt visu gadu. Alga nav liela – divdesmit pieci lati mēnesī. Divas reizes nedēļā un, ja rodas nepieciešamība, arī biežāk viņa vakaros tīra kāda biroja telpas. Pieci seši kabineti jāizsūc ar putekļu sūcēju, jāaplaista puķes. Šī vieta Ilzei “nenokrita no gaisa”. Jau ilgāku laiku viņa nelika mierā tuviniekus un paziņas, līdz pēkšņi mamma atrada biroju, kur apkopēja nupat bija aizgājusi pensijā. Algu meitene tērē skolas vajadzībām. Ilze mīl mūziku un mēģinājusi krāt naudu CD pleijeram. Tomēr pagaidām tas nav iznācis. Meitene interesējas par informācijas tehnoloģijām un domā, ka varētu studēt datorzinības.
Tēvs pārpratumus piedos
Ilze Lebuse vasarā strādā tēva zemnieku saimniecībā Līvbērzē. Tā ir iegājies, ka tētis viņai par labi un varbūt arī mazāk labi padarītu darbu maksā. Lauku pienākumi pilsētas meitenei nav viegli. Gaisotne zemnieku saimniecībā ir patīkama. “Ir ļoti svarīgi sadraudzēties ar cilvēkiem, ar kuriem tu kopā strādā, tad arī vienmuļos darbos laiks paiet ātrāk,” saka Ilze. Līvbērzē viņai ir radušies jauni draugi, ar kuriem kopā var jauki izklaidēties. Šajā vēsajā jūnijā Ilze vairāk gan lasa grāmatas. Skolā viņai literatūra un valodas ir mīļākas par fiziku un matemātiku. Taču jūlijā un tad līdz pat vēlam rudenim darbs gaidīs laukos. Rudenī, kad jāvāc raža, tur iet sevišķi jauki. Reiz meita pārpratusi tēvu un talcinieku brigāde novākusi ražu citā kartupeļu laukā, nekā bija domājis saimnieks. Tomēr viss beidzies labi. Savējie jau viens otru sapratīs. šovasar Ilzei bija doma, ka varētu arī pastrādāt pie nepazīstamiem cilvēkiem kādā pašapkalpošanās veikalā pilsētā, taču pagaidām pozitīvas atbildes nav. Nebūtu brīnums, ka šajā vietā jau izrādītos pieņemts kāds būdīgs puisis, no kura garnadži bītos vairāk nekā no Ilzes.
Ko varētu darīt par velti?
Pagaidām mums nav izdevies atrast jaunieti, kas pilsētā vai rajonā strādātu kā brīvprātīgais. Tā ir moderna ideja, kas nāk no turīgajām rietumvalstīm. Tur ģimeņu ienākumi ir lielāki un ir pilnīgi pieņemami, ka bērni nedara blēņas, bet kaut kur strādā bez samaksas. Lielākā daļa no “Jundas” sociologu aptaujātajiem jauniešiem šādu darbu atbalsta un varētu tam veltīt trīs četras stundas nedēļā. Ko varētu darīt? Lūk, viņu atbildes: palīdzēt veciem cilvēkiem, slimniekiem, invalīdiem, darboties ar bērniem, veikt gida pienākumus muzejā, kopēt dokumentus birojā, līdzdarboties socioloģiskos pētījumos, strādāt kādā ražotnē, frizētavā u.c. Protams, galvenā doma ir iegūt darba iemaņas, jaunus draugus un paziņas, galu galā gandarījumu, ka esi noderīgs sabiedrībai.
