2004. gads ir vēl nebijis Eiropas gads. Eiropas pārtapšanas un atjaunošanās gads. Gads, kad tā vairs nav tikai 15, bet gan 25 valstu liela.
2004. gads ir vēl nebijis Eiropas gads. Eiropas pārtapšanas un atjaunošanās gads. Gads, kad tā vairs nav tikai 15, bet gan 25 valstu liela. Gads, kad Eiropu saviļņos debates par Eiropas Konstitūciju. Šis ir Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu gads. Tās notiks, sākot no mana vēlēšanu iecirkņa Munsterē Īrijā, ko apskalo Atlantijas okeāns līdz pat Baltijas valstu austrumu robežām – līdzīgu notikumu Eiropa vēl nav piedzīvojusi.
Vēlēšanas ir pirmā mūsu kopējā iespēja uz pieciem gadiem piešķirt EP deputātiem mandātu strādāt atkalapvienotās Eiropas labā.
Atcerēsimies politiskās debates. Stabilitātes un izaugsmes pakts: labs vai slikts, darbojas vai stagnē? Cilvēki grib zināt, kā tas ietekmē viņu dzīvi. Diskusija par organizētās noziedzības apkarošanu – drošība, ieroču, narkotiku un visbeidzot cilvēku tirdzniecība. Imigrācija un patvēruma tiesību piešķiršana. Līdzsvara meklējums starp ekonomisko izaugsmi un ilgtspēju – kas īsti ir ilgtspēja un kāda ir tās cena? Nedrīkstam aizmirst diskusiju par ES attiecībām ar ASV – Irākas krīze parādīja satraucošu (bet ne jaunu) plaisu Eiropas un transatlantijas attiecībās.
Saliekot visas šīs tēmas kopā, paveras unikāls Eiropas problēmu spektrs. Es domāju, ka kopš pirmajām tiešajām EP vēlēšanām 1979. gadā nekas līdzīgs nav piedzīvots.
Ņemot vērā to, ka mūsu rokās atrodas bagāts Eiropas problēmu materiāls, būtu žēl palaist garām iespēju un šo kontinenta mēroga vēlēšanu diskursu koncentrēt tikai uz attiecīgo dalībvalstu un reģionu partiju konkurenci, darbojoties tikai nacionālās politikas loģikas ietvaros. Atcerēsimies, ka vēlam parlamentu, kas strādās kā likumdevējs visā kontinentā.
Vēlēšanās 732 cilvēkiem tiks piešķirtas tādas pašas tiesības ietekmēt ES likumdošanu daudzās politikas jomās kā visām 25 valstīm kopā. Tā ir nozīmīga vara. Tādēļ aicinu kopā ar pārējām parādībām, kas piederas vēlēšanu procesam, bagātināt EP vēlēšanas ar debatēm par Eiropas lietām.
Es no visas sirds vēlētos redzēt aktīvāku vēlētāju līdzdalību tādās valstīs kā Lielbritānija un Nīderlande, kas par 1999. gada vēlēšanām izrādīja izteikti vāju interesi. Domāju, tas neliecina par labu demokrātijai, ja vispārējā vēlētāju līdzdalība noslīd tik zemu kā Lielbritānijā – 24%. Tāpēc mūsu vēlēšanu kampaņām būtu jāsakņojas tādās programmās, kas atbilst realitātei. Mums jārunā saprotamā valodā un par jautājumiem, kas uztrauc katru pilsoni – es domāju cilvēkus, kas nav Eiropas speciālisti, bet kas vienlaicīgi nav naidīgi noskaņoti pret tādu Eiropu, kas spēj pildīt savus solījumus. Politiķiem, piemēram, jāizskaidro, ka pasaulē, kur ir tik daudz draudu drošībai, koordinēta darbība šajā jomā noteikti ir efektīvāka nekā vienpusēji centieni. Tātad Eiropa spēj sniegt savu pievienoto vērtību. Daudzi uzskata, ka organizētā noziedzība ir vienīgais patiesi brīvais Eiropas darījums. Tiešām – noziedzības “brīvā kustība” notiek pat pasaules mērogā. Tieši tāpēc, lai to apkarotu, mums jāstrādā kopā.
Mūsu valstīs aug jaunā paaudze, kuras interese par tādiem jautājumiem kā vide vai ilgtspējīga attīstība ir neizmērojami lielāka nekā jauniešu mātēm, tēviem vai vectēviem. Neviens nav jāpārliecina, ka vides piesārņojums neapstājas pie vienas valsts robežas, un tāpēc tās šo problēmu nevar atrisināt vienas. Šajā un citās jomās Eiropa darbojas kā dzinējspēks.
Bet vairāk par visu kampaņu vai partiju debašu ietvaros, pārrunās ar vēlētājiem mums jārunā par to, ka Eiropai ir patiesa jēga, tai piemīt vērtības, Eiropa nav tikai sterils kopējā tirgus vai kopējās lauksaimniecības politikas veidojums. Eiropa ir daudz kas vairāk.
EP likumdošanas darbs rūpējas vairāk par patērētāju, nevis par lielajiem vienotā tirgus uzņēmumiem. Daudzi EP pieņemtie tiesību akti nostiprina ilgtspējas principu un respektē vidi. Daudzi likumi, ieskaitot Lisabonas stratēģiju, vērsti uz stabilu darbavietu un ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības nodrošināšanu. Šie jautājumi risina ikdienas problēmas, nevis lielo uzņēmumu vajadzības.
Lai piešķirtu Eiropai jēgu, mums savās kampaņās jārunā par plurālistiskas demokrātijas vērtībām, kas ir ES pamatā. Tā nav nejaušība, ka Spānija pievienojās ES pēc Franko režīma sabrukšanas, Portugāle – pēc Salazāra, bet Centrālās un Austrumeiropas valstis – pēc PSRS iziršanas. Demokrātiskas iekārtas pastāvēšanai ir fundamentāla nozīme, bez tās ieeja “klubā” ir slēgta.
Mums jārunā ar vēlētājiem par cilvēktiesībām un likuma spēku. Esmu lepns par Eiropas iesaistīšanos Starptautiskās krimināltiesas izveidē, lai cīnītos par cilvēktiesību ievērošanu globālā līmenī.
Runājot ar cilvēkiem saprotamā valodā, runājot par Eiropas vērtībām, par Eiropu, kurai ir tieša ietekme uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi, runājot ar pārliecību un degsmi, mēs varam saņemt atbildi. Tas ir Eiropas politiķu izaicinājums gaidāmajās vēlēšanās.
