Kas šonedēļ man sabiedriskajā dzīvē ir svarīgākais? Protams, Latvijā pirmreizējās Eiroparlamenta vēlēšanas.
Kas šonedēļ man sabiedriskajā dzīvē ir svarīgākais? Protams, Latvijā pirmreizējās Eiroparlamenta vēlēšanas. Apdomīgi cilvēki saka, ja sestdien negrib stāvēt rindā, jāiet nobalsot jau iepriekš. Protams, skolas izlaidumi, kas saistās ar pārdomām par lielo dzīves ceļu. Kas vēl? Jā, ir vēl viena pirmā reize, kas jau vairāk nekā gadu bija iespējama. Proti, no pretinieka šāviena ir kritis latviešu karavīrs. Virsleitnants Olafs Baumanis bija desmit gadu jaunāks par mani.
Kad tuvojās referendums sakarā ar ES, šķiet valdība “par” aģitācijai iztērēja prāvu summu. Taču, manuprāt, vislabākā reklāma nāca par velti. Tā bija ES lielāko noteicēju Francijas un Vācijas asi noraidošā attieksme pret karu Irākā. Valstis, kuru teritorijās brāļu kapos guļ miljoni, saprata, ka amerikāņu uzsāktais karš nav risinājums Irākas problēmai. Arī Latvijā šaurā zemes strēlē, ko sauc par Kurzemes cietoksni, guļ savs pusmiljons vīru. Ar laiku arvien mazsvarīgāk šķiet tas, kāda forma viņiem bija mugurā. Taču dzīvības vērtība, es ceru, ir augusi. Tajā pašā laikā “Ziņās” minētais Vilces “irākietis” Konstantīns Galaņins esot draugiem teicis, ka labprāt uz karsto zemi brauktu vēl vienā komandējumā. Es nebrīnītos, ja viņš tā teiktu un domātu vēl joprojām. Tomēr valstiski nebūtu pareizi laist uz Irāku jaunus neprecētus muļķīšus, kuri vēl īsti nezina, ko dara. Lai brauc tie, kuriem ir sievas, bērni. Karā ejot, tu taču nezini, kāds tu vari atnākt. Ja būsi ievainots, bez kājām vai rokām, tad vismaz būs cilvēks, kas tevi aprūpēs. Ja vispār neatgriezīsies, sieva vai bērni vismaz nesīs tālāk tavu vārdu, turpinās dzimtu.
Ar gadiem cilvēks uz dzīvības riska problēmu skatās pavisam citādi. Man kā žurnālistam ir gadījies sakņupušam staigāt pāri melnīgsnēju kaukāziešu līķiem 1993. gada pavasarī tā saucamajā Gruzijas – Abhāzijas karā Suhumos. Toreiz informācijas ieguvē gribējās neatpalikt no kāda britu “čalīša”, kas man labā angļu valodā stāstīja, ka tikko esot atgriezies no pašas frontes līnijas un esot “Times” korespondents. Mans to diennakšu pavadonis jau iesirmais “Brīvās Eiropas” korespondents Akaki Mikadze mani gruzīniski nomutēja, taču šos dažus kilometrus līdz šāvienu trokšņa pildītajai upes ielejai līdzi vis nebrauca un negāja. Tagad es Akaki toreizējo rīcību saprotu arvien labāk.
