Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts Sv.Annas baznīcas koncertsezonas noslēgums rītvakar pulksten 17, kad skanēs Roberta Šūmaņa Rekviēms – diriģenta Ārija Šķepasta vārdiem, atskaņotājmākslinieku nepelnīti piemirsts vācu romantiķa darbs.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts Sv.Annas baznīcas koncertsezonas noslēgums rītvakar pulksten 17, kad skanēs Roberta Šūmaņa Rekviēms – diriģenta Ārija Šķepasta vārdiem, atskaņotājmākslinieku nepelnīti piemirsts vācu romantiķa darbs.
Roberts Šūmanis vislabāk pazīstams ar klaviermūziku, piemēram, “Karnevāla” ciklu, kurā iemiesojis savu pārliecību par cilvēka rakstura daudzšķautņainību, taču netrūkst vērienīgu darbu, par kuriem zina tikai nedaudzi un kas diez vai būs kļuvuši pazīstamāki arī tad, kad mūsu vairs nebūs, ar nožēlu atzīst Rīgas Latviešu biedrības jauktā kora “Austrums” diriģents Ārijs Šķepasts, kā piemērus minot operu “Genoveva”, Mesu, arī 1852. gadā sarakstīto Rekviēmu, kas sestdien viņa vadībā Jelgavā skanēs “Austruma”, Sv.Annas baznīcas kora un jauktā kora “Tik un tā”, kā arī solistu Līgas Ozolas, Daces Lejas, Andra Gaiļa, Aigara Reiņa un ērģelnieces Ilzes Reines sniegumā. Svētdienas rītā pulksten 11.30 būs otrs koncerts – Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā Rīgā.
Uzmanību koncertu iniciators Šūmaņa Rekviēmam pievērsis, lasot Tālivalža Ķeniņa atmiņas, kurās komponists atzīstas: uz šā reti atskaņotā darba koncertu viņš savulaik mērojis tālu ceļu, jo bija dzirdējis, ka darbs varētu būt tā vērts. Pēc tam, sev par patīkamu pārsteigumu, Ā.Šķepasts mazā mūzikas veikaliņā atradis Šūmaņa Rekviēma klavierizvilkumu un, protams, iegādājies. Būdams ne vien diriģents un dziedātājs, bet arī pedagogs Rīga Doma kora skolā, nodomājis: ja ne kā citādi, vismaz skolniekiem noderēs. Pamazām tomēr sākusies darba apgūšana un publiska atskaņošana ar savu kori. Nu pirmoreiz tas notiks lielākā sastāvā.
Rekviēms tapis Šūmaņa mūža nogalē – komponistam grūtā laikā, kad, rakstīšanās vārdā spējot pārvarēt fiziskās ciešanas, viņš apliecina sevi kā “profesionāli ar lielo burtu”. Pēdējo koncertu Šūmanis diriģē 1853. gada 27. oktobrī un līdz fiziskajai nāvei 1856. gadā jau ir miris kā mūziķis, šo laiku aizvadot nervu slimnieku iestādē Endenihā netālu no Bonnas. Bet 1852. gadā viņš vēl spītē neretajiem un spēcīgajiem “reimatisku lēkmju”, galvassāpju, bezmiega un depresijas uzliesmojumiem, nekavējoties izmantot mazāko stāvokļa uzlabojumu, lai turpinātu skicēt, vērtēt, labot. Ziema paiet, arī popularizējot Baha si minora Mesas un Mateja pasijas fragmentus. Tieši aizrautībai ar Bahu, iespējams, bija noteicošā loma tajā, ka Šūmanis pats ķērās pie tādas formas darbiem kā Mesa un Rekviēms. Pirmā top no 1852. gada februāra līdz martam, otrais – aprīlī un maijā. Neilgi pirms un pēc veselības stāvokļa kārtējās krasās pasliktināšanās.
T.Ķeniņš pēc pieminētā koncerta apmeklējuma skaņdarba vērtējumā nedalās. “Jo vairāk tajā iedziļinies, jo tuvāks tas tev kļūst – pat (sevišķi – tam laikam) sarežģītās toņkārtu izvēles –, un īsti vari spriest tikai tad, kad esi izgājis visam cauri: no pirmajiem mēģinājumiem līdz pilnam atskaņojumam,” viennozīmīgu viedokli nepauž arī Ā.Šķepasts, gan piebilstot: skaņdarbā netrūkst ne lipīga melodiskuma, ne dziļas emocionalitātes, ne spoža himniskuma. “Melomāni sagaidīs vismaz divus solo posmus – vienu soprānam, vienu altam –, ko par skaistām melodijām atzīs jebkurš operas cienītājs. Savukārt kora mūzikas mīļotāji noteikti spēs novērtēt malējo daļu rimtumu – izjusti rekviēmisko noskaņu. Turklāt Šūmaņa kordiriģēšanas pieredze ļauj teikt, ka korim viņa personā rakstījis komponists, kas no iekšpuses it labi pazīst darba apgūšanas procesu. Rekviēmā netrūkst arī spīdošu fūgas formas izmantojumu Dieva slavinājumos – “absolūtā mūzika”, kas vairāk līdzinās Baham. Kaut tēmu “graudi” ir ļoti melodiski, pat lipīgi.
